Pirmo reizi mūžā braucu ar tādu. Laikam viņiem tur diži nebija ko darīt, ka tik vienkārši ņēma un samainīja ciparus.
Netālu no Brīvības pieminekļa viena tantiņa (no tām, kas ir pašas gudrākas un vislabāk saprot, kas un kā būtu jādara šajā valstī, precīzāk, kurš komunists būtu jāliek pie varas, lai veikalos atkal būtu lēta desa, kuras nekad nepietiek) ievēroja garām braucošu diezgan gigantisku smago mašīnu un izteicās šādi (krieviski, aptuvens tulkojums):
"O, kas par mašīnu! Priekš kam vajadzīgi vilcieni, ja ir šādas mašīnas. Tā jau ir lielāka par manu dzīvokli! Sastumt tur iekšā visus un aizvest uz Izraēlu. Jo puse šajā ciemā ir muļķi."

Un man beidzot ir stīgas!

Autopilots. Slāpes. Miegs nāk.

Šī nakts kļūst tukša. Kur paliek cilvēki ekrāna citā pusē? Miegā... Man tāds gluži nav šobrīd atvēlēts.
Es uzvārīju ūdeni. Pirms vairākām stundām... Aizmirsu, protams. Tātad tējas nebūs, atkal jāgaida, jāsāk no jauna.
Interesantas kombinācijas nāk prātā, ja mājās ir tikai rupjmaize, baltmaize, ievārījums un medus. No tā visa jāizdomā kā paēst, nesūdzoties par dažādības trūkumu.

Patiesība man patīk skumt. Ja apstākļi ir paša radīti un tur neko neviens nevar padarīt izņemot mani pašu. Bet es ciest nevaru kaut kādas problēmas, ko man sagāda citi. Kam viņiem tas vajadzīgs, pat ja viņi paši to neapzinās.
Vēl šodien es izjutu tādus pēkšņās laimes eiforijas mirkļus, kad tev vienkārši ir labi. Par to, ka te esi, te stāvi ar abām kājām uz zemes un lietus līst uz galvas, vējš pūš matos, par pasauli, par šo, par to, par visu un galu galā - par neko, jo šādai mirkļa laimei tā īsti neko nevajag.
Un te es atkal neizbēgami secināju, ka labi/slikti stāvokļi tā īsti un līdz galam nepastāv, katrs ir savā laikā nepieciešams, vai neizbēgams, arī to - it kā slikto var izmantot savā labā. Tas neglītums atkal slēpjas šo stāvokļu kontrastos, kurus es pilnīgi nevaru ciest. Kā iemest ledus gabaliņu tuksnesī - labi/slikti/labslikti un nepārtraukta stāvokļu maiņa. (Vai bija tā, ka spuldze ātrak izdeg, ja to nepārtraukti ieslēdz/izslēdz, nekā dedzina ilgāku laiku?). Būt spuldzei. Degt. (ja vien neesmu kļūdījies par šo faktu, fizika un elektrība nav manas stiprās puses)
Atkal kārtējā rēta, ko būs jāuztic visefektīgakajam dziedētajam - tam pašam laikam. Un iesākumā mūzika kā obligātais plāksteris - Master of Puppets albums būs gana labs.

"Я выключаю телевизор, я пишу тебе письмо
Про то, что больше не могу смотреть на дерьмо,
Про то, что больше нет сил"


Un tajā pašā laikā - ieelpo un saproti, ka esi sasodīti dzīvs, tas ir pat mazliet sāpīgi, savādi un neērti, bet tomēr tik lieliski.
Pārvērt sāpes mākslā, nē, paņem sajūtas, visas - un radi no tām kaut ko. Jo laikam es savādāk nespēju dzīvot kā vienīgi kaut ko radot, nespēju tikai patērēt.
Un cik šausmīgšausmīgi, ka viens cilvēks to nesaprot, negrib saprast un pat nesaprot, ka nespēj saprast. Atvaino, ka mana izpratne par dzīvi nav sēdēt pie televizora, rauties uz pusēm, lai iekrātu kaut kam, ko man nevajag, bet kaimiņam ir, tāpēc man arī vajadzētu, jo tad es izskatīšos labāk (kā acīs? - diezgan jau slimās sabiedrības masas apmiglotajā redzeslaukā?)

Hehe, es eju tuvāk tam "ideāli vienalga" un būs labi. Cerams. Tad piedodiet, ja likšos jums riebīgāks vai kāds tur vēl, bet tās būs manas domas, mans skatījums un vienreiz pietiek.

Un vēl:

"Ты готов был отдать душу за рок-н-ролл,
Извлечснный из снимка чужой диафрагмы.
А теперь - телевизор, газета, футбол,
И довольна тобой твоя старая мама."

Cojs tomēr kaut kāda ziņā bija pilnīgs ģēnijs. Un mūziku es mīlu līdz tādai pakāpei, ka no tās ir atkarīga pat mana fiziskā pašsajūta. Bet to jau jūs tāpat zinājāt.

"The Hippies: The Philosophy of a Subculture." "Do your own thing, wherever you have to do it and whenever you want. Drop out. Leave society as you have known it. Leave it utterly. Blow the mind of every straight person you can reach. Turn them on, if not to drugs, then to beauty, love, honesty, fun." 1.Sadabūt to grāmatu 2.Aria (gan uzzināt kaut ko vairāk par to pašu krievu metāla grupu, gan par šo te: http://www.ariaguitars.com/int/03_products/pro_ag_asp_30.html

Cerams, ka man pietiks pacietības, bet pašgatavotas dāvanas parasti sanāk interesantas un kvalitātes trūkums - attaisnojams ar miega trūkumu.
Laikam sāku jūsmot par Rush muzikālo daiļradi. Turklāt man par šo tēmu būs ko palasīt. ( paldies! :-) )
Protams, arī nepārejoša sajūsma par BPP brīnumu "Mans zirgs".
Par pārejošām lietām šobrīd pat negribas domāt.

"6. but every look at a computer screen is a left out look at the real sky, a real tree, a real human face.
7. well, sometimes it's a relief not to look into those acclaimed "real" things..."