Šodienas prieka faktori:

Skaņuplate (pat ne mana, bet man vienkārši par tādām lietām ir prieks, plates tomēr ir burvīgas)

Zenit-B (arī nav mans, maz gan šodien man tā pašradītā prieka...:D Pat ja nācas lietot vēl vienu fotoaparātu par eksponometru un ir pamatīgas šaubas par to, vai kaut viena bilde būs izdevusies. Gaidu rītdienu, kad būs bildes!)

Galvā skanošā dziesma, kuru ir doma mēģināt uzspēlēt, vismaz liekas, ka akordi varētu būt īstie, vismaz daži...

Beidzot arī pašam savs fotoaparāts nebija aizmirsts mājās. Visu laiku centos sev ieskaidrot, ka zari ir tikai zari un mēness - ko tad mēness? "А над городом ночь, а над ночью луна..."

Apziņa, ka tuvojas OZIJS! Man vajag biļeti... Vienalga, cik tā maksā un cik ļoti tas kādam varētu nepatikt. Bet vajag vienreiz to rokmūziku ar visu, kas pienākas, pat ja nākamais rīts solās būt smags. Hell yeah! Nu kaut kā tā...

Bohemian Rhapsody notis (ar apziņu, ka es varbūt kādreiz dabūšu dzirdēt šīs dziesmas klavierizpildījumu klātienē :-) )

Lietuvā nopirku ļooti vecu fotokartiņu (ar Prāgas skatu, pavisam ģeografiski neatbilstoši, ne?), bet tad es viņu kaut kur pazaudēju. Paķēru tā - mirkļa iegribas pēc, man taču traki patīk vecas lietas, tikai tad sapratu, ka man viņa tomēr nepatīk, pārāk nomācoša melnbaltā fotogrāfija, pārāk daudz tās sajūtas uz nepareizo pusi. Un man esot kaut kas ar tām sakarībām, nu ja - es taču esmu ķerts uz to saskatīšanu pat tur, kur nevajag.
Un pusi no šī teksta es jau biju rakstījis, bet tā jau atkal ir kārtējā nevajadzīgā sakarība, kura kaut ko izsaka vienīgi man.
Un, jā - man atkal pēc ļoti ilga pārtraukuma aiz muguras skan abas S-30 un es sen nebiju klausījies King Crimson. Tāpat arī par vienu no ZPD tēmām kļūst pētījums par to, cik daudz progroka iespējams noklausīties, ņemot vēra, ka dziesmas garums vidēji parasti pārsniedz 10 minūtes, ja to klausās fonā, kamēr raksta darbu par šo pašu tēmu :D

Liela daļa 9. forta muzeja ekspozīcijas Lietuvā lika justies kā skatoties uz sakaltušām asinīm. Rūsas krāsas asins traipi no pagātnes.

Veikala pārdevējai bija nogurušas acis...bet ar to nekas nav pateikts. Tas bija visnogurušākās acis, kādas esmu redzējis. Likās, ka tās grib aizbēgt no grumbainās sejas un šīs pūles liek tām sasprindzināt, izplest un izcelt visus asinsvadus, nemierīgi grozīties žņaudzošajās orbītās. Es nezinu, vai es nokavēju tā mirkļa beigas, cik ilgi var kādām nezināmam cilvēkam tā vienkārši skatīties acīs, bet šajās bija kaut kas no planētām...visdrīzāk, gravitācija. Vai noguruma melnie caurumi, kas tā pievelk.
Vēl tur bija kāds patiešām interesants "alternatīvs cilvēks" (kā manīju, visnotaļ uz ripināšanos orientēts, nu ar tiem...dēļiem, heh), bet šoreiz patiešām, ar sajūtu, ka īsts, nevis parasto pokemonu līdzskrējējs, nē, patiešām īsts. Strīpains. Šalle, cepure, miesai caurtriekti metāla gabali, bet ne par daudz. Kaut kas lika pamanīt degunu. Ienāca prātā salīdzinājums - "kāda rakstnieka deguns". Nu nezinu, būtu viņš rakstnieks, viņam šāds deguns noderētu. Nezinu tikai kam. Kopā ar draugiem pirka salātus un maizītes (ievērojiet - nevis čipsus+kolu), un vēl novēlēja pārdevējai veiksmi darbā. Redz kā, pilnīgi uz brīdi atguvu ticību mūsdienu jaunatnei un tam, ka visi nepieder pie "visiem". Citādi te ikdienā jūtos kā vecs onkulis, kas murmina par to "mūsdienu jaunatni" :D

"Снова за окнами белый день,
День вызывает меня на бой.
Я чувствую, закрывая глаза, -
Весь мир идет на меня войной"

Graužot burvīgo urlbarību (laikam jau neatbalstu šo stereotipu, es vispār tadus neatbalstu, un šo pārtiku var patēret arī kulturāli, ja nu kas...) - saulespuķu sēklas, ar tādu kā smaidu sejā... Atkal dzirdu mūziku ta pa īstam (vēl gan daži beigti vadi jāsalabo)!

I have a bird that whistles,
And I have birds that sing.

Šobrīd esmu tā mazliet laimīgs, vienkārši tāpat.

Saņēmu kārtējo laimes vēstuli. Es būtu laimīgs to sadedzināt un izkaisīt pelnus vējā, lūk tas mani darītu laimīgāku. Bet viņa, nejaucene (lai nebūtu skaļi jākliedz "sērijveida tekstuālā maita") tāda, nemaz nav uz papīra un droši vien nekad tādā formā nav eksistējusi.

Kamēr vēl atceros... Būs taču kaut kad jāuzraksta pirmā īstā vēstule, pat ja iesākums būs tikai garš e-pasts. Būtu tikai kam rakstīt.

Tā jau domāju - dažas sajūtas ir iespējams pārdozēt, pat tās labās (par šo konkrēto es pat šaubos, kaut kas tajā visā ir tāds...baiss. Kā 1975. gada nospiedumi uz tapetēm). Bet vismaz fotogrāfiski noķerts tas ir, tagad lai pakaltējas tumšā vietā (kaut arī digitāli), ja man vēlāk vēl kāda bilde patiks, varbūt izcelšu gaismā šos laika konservus.
Pēkšņi viss palika tā...automātiski. Lietas vienkārši notiek. Pašreizējā situācija man ir apnikusi, pat ja tas ir internets+mūzika+tukšs dzīvoklis. Es negribu cilvēkus. Es gribu ēst :D Aizbraukšu tur, kur mani pabaros un liks palikt, jo tās esot mājas. Bet man jau kādu laiku māju vairs nav, ir tikai dzīves telpa.

Mūsu vietā smaida, smejas un raud mazas, dzeltenas sejiņas.