"Снова за окнами белый день,
День вызывает меня на бой.
Я чувствую, закрывая глаза, -
Весь мир идет на меня войной"

"Я выключаю телевизор, я пишу тебе письмо
Про то, что больше не могу смотреть на дерьмо,
Про то, что больше нет сил"


Un tajā pašā laikā - ieelpo un saproti, ka esi sasodīti dzīvs, tas ir pat mazliet sāpīgi, savādi un neērti, bet tomēr tik lieliski.
Pārvērt sāpes mākslā, nē, paņem sajūtas, visas - un radi no tām kaut ko. Jo laikam es savādāk nespēju dzīvot kā vienīgi kaut ko radot, nespēju tikai patērēt.
Un cik šausmīgšausmīgi, ka viens cilvēks to nesaprot, negrib saprast un pat nesaprot, ka nespēj saprast. Atvaino, ka mana izpratne par dzīvi nav sēdēt pie televizora, rauties uz pusēm, lai iekrātu kaut kam, ko man nevajag, bet kaimiņam ir, tāpēc man arī vajadzētu, jo tad es izskatīšos labāk (kā acīs? - diezgan jau slimās sabiedrības masas apmiglotajā redzeslaukā?)

Hehe, es eju tuvāk tam "ideāli vienalga" un būs labi. Cerams. Tad piedodiet, ja likšos jums riebīgāks vai kāds tur vēl, bet tās būs manas domas, mans skatījums un vienreiz pietiek.

Un vēl:

"Ты готов был отдать душу за рок-н-ролл,
Извлечснный из снимка чужой диафрагмы.
А теперь - телевизор, газета, футбол,
И довольна тобой твоя старая мама."

Cojs tomēr kaut kāda ziņā bija pilnīgs ģēnijs. Un mūziku es mīlu līdz tādai pakāpei, ka no tās ir atkarīga pat mana fiziskā pašsajūta. Bet to jau jūs tāpat zinājāt.

"6. but every look at a computer screen is a left out look at the real sky, a real tree, a real human face.
7. well, sometimes it's a relief not to look into those acclaimed "real" things..."

Un vēl es šodien sapratu, ka mēs ar šo niecīgo zemes pikuci, kas diezgan bezjēdzīgi eksistē visumā, esam izdarījuši kaut ko nelāgu.
Tomēr, tomēr ir kaut kāda cerība, jo šodien es sajutu ziemas elpu - to īsto, kas piesaldē degunu no iekšpuses, kad dziļi ievelc nāsīs gaisu. Un peļķēs pati ūdens virskārta atradās tajos sasodītajos fizikālajos staprstāvokļos (ja fiziku vēl šodien varu pieminēt, tad par ķīmiju labāk gan nerunāt).

Esmu izžņaudzis sev vēl vienu mazītiņu iespēju, ka tomēr kaut kas nebūs tā, kā tam nenovēršami gribētos būt, eh.
Un izrādās, ka esmu spējīgs iemācīt pašus ģitārspēles pamatus ātrāk, nekā pats tos apguvu - trīs akordus un vienu "strumming pattern" (interesanti, ka pat latviski nemāku pateikt, lūk, ko nozīme izglītošanās no interneta).
Bet vēl pirms tam bija tā: ja manu dvēseles stāvokli salīdzinātu ar termometru, tas būtu saplēsts un dzīvsudraba lodītes kāds bradātu pret asfaltu.

"How can I be free?
How can I get help?
Am I really me?
Am I someone else?"

/Peter Hammill/