"Я выключаю телевизор, я пишу тебе письмо
Про то, что больше не могу смотреть на дерьмо,
Про то, что больше нет сил"


Un tajā pašā laikā - ieelpo un saproti, ka esi sasodīti dzīvs, tas ir pat mazliet sāpīgi, savādi un neērti, bet tomēr tik lieliski.
Pārvērt sāpes mākslā, nē, paņem sajūtas, visas - un radi no tām kaut ko. Jo laikam es savādāk nespēju dzīvot kā vienīgi kaut ko radot, nespēju tikai patērēt.
Un cik šausmīgšausmīgi, ka viens cilvēks to nesaprot, negrib saprast un pat nesaprot, ka nespēj saprast. Atvaino, ka mana izpratne par dzīvi nav sēdēt pie televizora, rauties uz pusēm, lai iekrātu kaut kam, ko man nevajag, bet kaimiņam ir, tāpēc man arī vajadzētu, jo tad es izskatīšos labāk (kā acīs? - diezgan jau slimās sabiedrības masas apmiglotajā redzeslaukā?)

Hehe, es eju tuvāk tam "ideāli vienalga" un būs labi. Cerams. Tad piedodiet, ja likšos jums riebīgāks vai kāds tur vēl, bet tās būs manas domas, mans skatījums un vienreiz pietiek.

Un vēl:

"Ты готов был отдать душу за рок-н-ролл,
Извлечснный из снимка чужой диафрагмы.
А теперь - телевизор, газета, футбол,
И довольна тобой твоя старая мама."

Cojs tomēr kaut kāda ziņā bija pilnīgs ģēnijs. Un mūziku es mīlu līdz tādai pakāpei, ka no tās ir atkarīga pat mana fiziskā pašsajūta. Bet to jau jūs tāpat zinājāt.