Tā interesanti ir pasēdēt pie tikko saskrūvēta, mazliet ļodzīga galdiņa uz pāris kastēm un nesalikta dīvāna jauna dzīvokļa vienīgajā istabā (pat ne savs dzīvoklis,bet man vecvecāku dzīvoklis vienmēr ir bijis mazliet vairāk nekā otrās mājas). Patiesība šī sajūta ir nesalīdzināma, mmm. Spuldzes izskrūvētas un kaut kur pazaudētas, tāpēc pasaules problēmas un sazvērestības teorijas tika apspriestas sveču gaismā.
"Kad pērc alu, padomā, kam aizies nauda - labi, ja latviešiem." Citas tēmas: Latgales "maigais" pašbrūvētais pirms 30 gadiem un tagad. Duļķains alus, maizes cenas pirms un tagad. "Var jau būt, ka kādreiz pensija sasniegs 500 latus, bet vai tad par 500 latiem maizi nopirkt varēs?" Maizes kukulīšu saraušanās izmēros un cenas palielināšanās, pārējās dzīves nebūšanas. Urāna atradnes Latvijā, vietas, kur no betona nāk radioaktīvais starojums - nu kā jau parasti tēmiņas...:D
Cik labi, ka atbraukuši radi, draugi un paziņas, palīdzēt panest kādu mēbeli (vai vienkārši pēc tam pasēdēt pie galda). Turklāt arī viens no maniem radiniekiem, kurš labi atceras visus tos laikus un var runāt par to pašu mūziku stundām ilgi.
Vienīgi tas "stārķis" tūlīt ielidināsies galvā pavisam un es vēl ņemšu un aizmigšu. Bet ja jau ielej...
Ā, pats dzīvoklis. Vannasistaba un virtuve mazliet atgādina kaut ko no pamestas Černobiļas ar visām baltajām slimnīcflīzēm un zilajām sienām. Pilnīgi gribētos ar āmuru tā mazliet...pa flīzītēm. Puķainas tapetes un ne uz tās labakās gaumes pusi. Bet kā kompensācija visam - skats pa logu. Dzīva glezna, kuru var vērot stundām ilgi. Es zinu, ka kādreiz aizbraukšu pasēdet pie loga ar fotoaparātu. Dažādos diennakts laikos. Tie fabriku skursteņi un sliedes, tramvaji, reizēm vilciens, kaķi un baloži, mašīnas un savādas tantiņas...un pat ne pārāk lielās devās. Vēl arī vakara saule caur koku zariem, zari, debesis. Pamainam leņķi un - kaimiņu balkona mala, kautk ādi ķieģeļu izvirzījumi. Bezgala interesanti, būs viss jāizpēta.
Bet no šejienes būs kaut kā smalki jāatvadās.
"Пить чай, курить папиросы,
Думать о том, что будет завтра.
Завидовать тем, кто знает, что хочет,
Завидовать тем, кто что-нибудь сделал...

Эй! Кто будет моим гостем?

Расскажите мне, что происходит.
Удивите меня, расскажите мне новость.
Убейте меня, рассмешите меня.
Кто придет ко мне, подай голос!

Эй! Кто будет моим гостем?"

Es sēžu starp gramatu kaudzēm, tās ir visapkārt - uz grīdas, uz galda un plauktos. Bez apstājas skan divas dziesmas un es uzšķēržu atmiņu slāņu apputējušos pinekļus.
Bērnu zīmējumi ir tik savādi patiesi, nekā nevajadzīga un neīsta. Klēpī kaudze ar maniem 1. klases un agrakiem/vēlākiem darbiem. Skolas zīmēšanas stundas... Moos - laikam tā igauniski bija "ievārījums". Un vēl visādas lietas.
Vēl ir ko teikt, vēl daudz būs ko domāt, bet tagad es braukšu būt kur citur. Varbūt rakstīšu vēstuli. Nē, man ir jāraksta.

Gulējis esmu tikai kādas 3 stundas, bet jūtos lieliski. Cik negaidīti.
Protams, saullēkta pirmsākumu man aizsedza blokmāju aisbergi, bet tālāk - iznīcinoši spoža saule virs betona gigantu jumtiem, lielisks skats. (cik sver blokmāja?) Tik žēl palika, ka nav fotoaparāta, kurš šoreiz atstāts mājās. Bet tad sapratu, ka ir mirkļi, kurus nevajag pakļaut šādai iekonservēšanai. Tie paliks tāpat. Šis varētu būt pat pēdējais rīts šeit, es to jūtu. Tad nu būs ko atcerēties, arī to, kā pēc tam tās vairākas stundas līdz šim mirklim vienkārši gulēju un skatījos pa logu uz balkona margām, uz baložiem. Viņu manevriem, pagriezieniem un startiem ar spārnu plīkšķināšanu. Uz balodi, kas sēž uz margas, tad strauji krīt lejā un pazūd lidojumā. Mincīšus vienīgi neredzu, kaut kāds trešais vai ceturtais stāvs tomēr ir par augstu, tad būtu jāpieceļas un jāiet vērot tuvāk logam. Nekur nepiecēlos, gulēju vien tālāk, dzirdamībās zonā Rush - 2112 esot. Un neatceros, kad pēdējo reizi būtu no rīta gultā tēju dzēris...
Tagad mazliet parakstīt šo un to, ar domu par zinātniskumu, kas tā īsti nepadodas un jānodod tur kaut kad, liekas tik tālu, bet tomēr...tūlīt jau būs. Pēc tam prom uz mājām (ne MĀJĀM, bet nu jau aizvien vairāk...), svinēt māsas dzimšanas dienu. Tā padzirdēju, ka būšot arī mammas draudzenes, brr, jāslēpjas...:D Viņu nekādās pļāpas var iedauzīt visādus cilvēciskos līdzsvarus, nez kā būtu, ja es pēkšņi ierosinātu parunāt par..hmm, nu kādu īstu kaut ko. Paskatītos kā uz dīvainu un turpinātu apspriest, kurš kuru noprecējis pēdējā gada laikā un cauri. Klusē, bērns, klusē...

Te nu es sēžu starp krietni saplakušajām grāmatu kaudzēm un dzirdu kaut ko...hmm, nevaru atrast labu vārdu, bet tas ir kaut kas, pieņemsim...labs (kaut gan ar to ir par maz pateikts).
Tagad sāku domāt, vai man sanāks uzrakstīt par magonēm, tām pašām grāmatu kaudzēm un kāda cita laika uzrakšanu (jā, paša rokām caur pagātnes putekļiem, brr).

Lietuvā nopirku ļooti vecu fotokartiņu (ar Prāgas skatu, pavisam ģeografiski neatbilstoši, ne?), bet tad es viņu kaut kur pazaudēju. Paķēru tā - mirkļa iegribas pēc, man taču traki patīk vecas lietas, tikai tad sapratu, ka man viņa tomēr nepatīk, pārāk nomācoša melnbaltā fotogrāfija, pārāk daudz tās sajūtas uz nepareizo pusi. Un man esot kaut kas ar tām sakarībām, nu ja - es taču esmu ķerts uz to saskatīšanu pat tur, kur nevajag.
Un pusi no šī teksta es jau biju rakstījis, bet tā jau atkal ir kārtējā nevajadzīgā sakarība, kura kaut ko izsaka vienīgi man.
Un, jā - man atkal pēc ļoti ilga pārtraukuma aiz muguras skan abas S-30 un es sen nebiju klausījies King Crimson. Tāpat arī par vienu no ZPD tēmām kļūst pētījums par to, cik daudz progroka iespējams noklausīties, ņemot vēra, ka dziesmas garums vidēji parasti pārsniedz 10 minūtes, ja to klausās fonā, kamēr raksta darbu par šo pašu tēmu :D