Лорд Мурр ([info]pm) wrote on January 8th, 2007 at 10:33 pm
apziņas trauma
Patiesība man patīk skumt. Ja apstākļi ir paša radīti un tur neko neviens nevar padarīt izņemot mani pašu. Bet es ciest nevaru kaut kādas problēmas, ko man sagāda citi. Kam viņiem tas vajadzīgs, pat ja viņi paši to neapzinās.
Vēl šodien es izjutu tādus pēkšņās laimes eiforijas mirkļus, kad tev vienkārši ir labi. Par to, ka te esi, te stāvi ar abām kājām uz zemes un lietus līst uz galvas, vējš pūš matos, par pasauli, par šo, par to, par visu un galu galā - par neko, jo šādai mirkļa laimei tā īsti neko nevajag.
Un te es atkal neizbēgami secināju, ka labi/slikti stāvokļi tā īsti un līdz galam nepastāv, katrs ir savā laikā nepieciešams, vai neizbēgams, arī to - it kā slikto var izmantot savā labā. Tas neglītums atkal slēpjas šo stāvokļu kontrastos, kurus es pilnīgi nevaru ciest. Kā iemest ledus gabaliņu tuksnesī - labi/slikti/labslikti un nepārtraukta stāvokļu maiņa. (Vai bija tā, ka spuldze ātrak izdeg, ja to nepārtraukti ieslēdz/izslēdz, nekā dedzina ilgāku laiku?). Būt spuldzei. Degt. (ja vien neesmu kļūdījies par šo faktu, fizika un elektrība nav manas stiprās puses)
Atkal kārtējā rēta, ko būs jāuztic visefektīgakajam dziedētajam - tam pašam laikam. Un iesākumā mūzika kā obligātais plāksteris - Master of Puppets albums būs gana labs.
Tags:
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.