Es agrāk pat iedomāties nespēju, cik daudz ir šo sieviešu - pārdevēju un oficiantu, kuras piesarkst smaidā uz izšķīst uzvedībā vīriešu klientu priekšā, bet sevietes apkalpo kā kārtējo apgrūtinājumu garajā darba dienā.
pirmais tāds kadrs man gadījās piemājas topiņā, kur viena jauna pārdevēja ar naidu aizmeta manis nopirktās olas pa lenteri, kamēr cigaretes pērkošam kungam aiz manis saldā balstiņā ķīķinādama paziņoja, ka smēķēt esot slikti. toreiz tas bija tik uzkrītoši, ka izraisīja manī ļoti pozitīvas emocijas un es arī drusku paķiķināju, jo par laimi neviena ola nebija cetusi, un kā nekā es jau maksāju par olām nevis dienas sveicienu. es tagad vienmēr vņu nopētu un man sagādā prieku viņas uzvedība, pat jāsaka, ka es negribētu, lai viņa uzvestos savādāk, jo tad zustu sava veida izklaide, gaidot rindā pie kases.
bet ejot pusdienās, esmu atklājusi, ka tā sērga izplatās. nekad neņemu vērā, ja tā notiek vienreiz, jo uz to pētījumus nebalstīsi, gadās taču visādas kataklizmas cilvēku ikdienā, bet pēc tam viņš atkal ir ierindā. bet jau kuro reizi esmu ievērojusi, ka mans vistas giross uz galda tiek pasniegts tā, ka salātu lapas pašķīst pa gaisu un visu galdu. sākumā es vēl prasīju par mērcēm un sulu, tagad es klusēju, jo tiešām negribu cilvēkam traucēt viņa dzīves ceļā. pēc tam sēžu klusām ēdnīcas stūrītī un rijot asariņas vēroju kā vīriešiem tiek laba apetītes vēlējumi un plati smaidi.
dažreiz man liekas, ka vaina ir tieši manī, bet tad es šos cilvēkus sāku uztvert kā 'Официантка Анастасия Кузнецова' un man vairs nav tik sāpīgi..
pirmais tāds kadrs man gadījās piemājas topiņā, kur viena jauna pārdevēja ar naidu aizmeta manis nopirktās olas pa lenteri, kamēr cigaretes pērkošam kungam aiz manis saldā balstiņā ķīķinādama paziņoja, ka smēķēt esot slikti. toreiz tas bija tik uzkrītoši, ka izraisīja manī ļoti pozitīvas emocijas un es arī drusku paķiķināju, jo par laimi neviena ola nebija cetusi, un kā nekā es jau maksāju par olām nevis dienas sveicienu. es tagad vienmēr vņu nopētu un man sagādā prieku viņas uzvedība, pat jāsaka, ka es negribētu, lai viņa uzvestos savādāk, jo tad zustu sava veida izklaide, gaidot rindā pie kases.
bet ejot pusdienās, esmu atklājusi, ka tā sērga izplatās. nekad neņemu vērā, ja tā notiek vienreiz, jo uz to pētījumus nebalstīsi, gadās taču visādas kataklizmas cilvēku ikdienā, bet pēc tam viņš atkal ir ierindā. bet jau kuro reizi esmu ievērojusi, ka mans vistas giross uz galda tiek pasniegts tā, ka salātu lapas pašķīst pa gaisu un visu galdu. sākumā es vēl prasīju par mērcēm un sulu, tagad es klusēju, jo tiešām negribu cilvēkam traucēt viņa dzīves ceļā. pēc tam sēžu klusām ēdnīcas stūrītī un rijot asariņas vēroju kā vīriešiem tiek laba apetītes vēlējumi un plati smaidi.
dažreiz man liekas, ka vaina ir tieši manī, bet tad es šos cilvēkus sāku uztvert kā 'Официантка Анастасия Кузнецова' un man vairs nav tik sāpīgi..
Bet par to usji pusji gar vīriešu kārtas klientiem tirdzniecībā - tie ļoti bieži iet uz bodi vien tāpēc, ka "sievai vajag zeķubikses, bet esmu tik debils, ka nepajautāju izmēru" un restorānos/kafejnīcās, jo "sieva aizvilka ar šantāžu "tumanivairsnemīli,ja?". Līdz ar to vīrietis vienkārši ir gatavs iztērēt vairāk, jo bieži vien nezina ko pirkt un tad viņiem saldā balsī var iesmērēt jebkādu sūdu. Sievietēm nevar tā īsti neko iesmērēt, jo viņu galalēmums kaut kā pirkšanā vienmēr būs vai nu konkrēta vajadzība vai mirkļa impulss "šī kūciņa/garšvielas/lūpukrāsa" pati man panāca pretī.