|
April 25th, 2006
03:35 pm "Man ir pašam savs ēzelītis. Iekšējais ēzelītis. Mēs it kā labi saprotamies, bet dažkārt es domāju, ko vērts ir intelekts, ja nevar savu iekšējo ēzeli uzvarēt? Kā vērts, cik vērts? Ja es viņu uzvarētu, tad manis vairs nebūtu."
pateicības Ziedonim. un Norai.
ārkārtīgi tīkama grāmata.
|
Comments:
From: | mandra |
Date: | April 25th, 2006 - 04:57 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Es par tādu padzirdēju, man tāda sakārojās dikti.
Nu tik jāmeklē rokā.
kā jau vari skatīt zemāk - no satura neko diži veldzējošu negaidi. :) es vispār sākumā uz visuālo uzķēros, jauki noformēta, rodas sajūta, ka ļauts ieskatīties kādā senā ģimenes albumā (vuārists manī nav miris :)) un it kā nevērīgos pierakstos, kas tomēr pasaka pietiekami. un Ziedonis ir Ziedonis, nav ko te analizēt. :)
Ļoti gaidīju šīs grāmatas dzimšanas dienu, bet, kad izlasīju, biju mazliet vīlusies. Diemžēl tā arī nesapratu, ko Nora Ikstena gribēja ar to visu pateikt. Man jau nu liekas, ka par Ziedoni nemaz nevajag rakstīt grāmatas. Tāpat kā vēju nevar uzrakstīt, tā nevar viņu. Nezinu. :)
vai izlasīji arī to, kas rakstīts uz aizmugurējā vāka? manuprāt, Ineses vēstule rada pilnīgu skaidrību, ko gaidīt vai negaidīt no šīs grāmatas. :) uzrakstīt var un vajag par visu, tur jau tas āķis, ka katrs mēs lietas un cilvēkus sajūtam savādāk. it kā par vēju var nerakstīt vispār, jo katrs tak' to tver citādāku, bet kas gan būtu cilvēks, ja nespētu izteikties, ja nenosauktu vēju vārdā? kaut arī viņu nesaprot citi, tas jau nav svarīgi patiesībā. :) šī man šķiet viena no grāmatām, kas kā plaukstoša pļava, it kā nekā krāšņa, bet pilna sajūtām, smaržām un noskaņām. kā jau teicu - tīkama. :)
|
|
|
Sviesta Ciba |