Galvenais nesajaukt cēloni ar blakusefektu.

es gribētu rakstīt tikai labas lietas.

plānoju polijas vīkendu.

POSTERFACE

Pārliecinājis sevi, ka drīkstu pusi no šīs darbadienas veltīt savi mākslai.

lietuvā bija labi. lietuva kaut kā labi uztver.

Bļāviens, kā var sanākt kopējais tēls tik līdzīgs manam projektam? Tas viņai sagādā prieku, paņemt un teatralizēt esošo. Tas ir tik, tik necienīgi, jo nekas nav pa īstam, nav dziļums, bet ar aktieriskumu un viltu var pārliecināt. Man ir skumīgi un ir arī dusmas.

es domāju, ir laiks mēģināt situāciju uzlabot.

reizēm es aizmirstu, kādam psihoteroram es gāju cauri pusaudžu vecumā. ar laiku esmu pārstājusi kādu vainot, mēģināt redzēt situāciju no malas. beigu beigās, izrādās, ka vainoju sevi visā, jo biju pusaudze. un tā sevis vainošana jau vienmēr bija problēma, tikai šodien atkal atgiežos pie senās "pusaudžu" pārliecības ka tā ir audzināšanas vaina. bet hei, varbūt tā nav tikai pusaudžu klišeja, bet varbūt tā tomēr ir audzināšanas vaina!?
kaut mani vecāki ar mani apietos tā, kā apejas ar svešiem cilvēkiem un, seviški, kā mana mama cenšas izpatikt jauniešiem. uzklausa. kaut es ko tādu būtu saņēmusi.
man joprojām runā pāri, nevaru beiži ne vārdu pateikt, "jo viss jau ir dzirdēts". un kontrolē tieši sīkās detaļas. un saka, ka 100 dzīves ir redzējusi ģimenes un labi saprot dinamikas. un ka esam viensotru izvēlējušās. nu, īsumā, visam pāri vēl izmanto netveramo, lai attaisnotu savu rīcību.. bet ticu, ka ir grūti pieņemt, ka esi savu bērnu traumējusi.

atceros, kā man palīdzēja latviešu valodas domrakstos, šis, manuprāt, ur brīnišķīgs piemērs darbību stilam. ja prasīju palīdzību, man neļāva to darīt diskusijas veidā, drīkstēju tikai rakstīt man nodiktēto tekstu kā domrakstu. ja es iebildu, ka gribu citādāk - atbilde bija "kuš! es tulīt aizmirsīšu.", vai ja vairāk uzsvēru savu neapmierinātību "palīdzēšanā", vai nu bija varians A: apvainošanās no mammas puses un nerunāšana ar mani vairākas dienas (un tad pašai jācīnās ar mājasdarbu. jāpiebilst, ka nebija viegli pāriet uz latviešu skolām) vai arī B: sist man līdz pārstāju raudāt un rakstu diktēto tekstu.

man pat nav iespējas izpausties, lai gan vēlāk tieku vainota tājā, ka neiesaistos... un labi! es varu pieņemt, ka ir lietas, kuras esmu norakusi un no kurām bēgu, kā man šodien pārmeta. labi! es varu būt tā nosauktais bērns, kas tikai un vienīgi raud un jūtās personīgi aizvainots un aizskarts. labi! es to visu varu pieņemt. no kurienes nāk mana neizsmeļamā paškritika? no tā, ka ļauju sevi kontrolēt, lai izdzīvotu.. un tā visu laiku ar visiem.. tik līdz ir nepatīkam situācija, es pārstāju darboties sev.

madafaking YAYZ!

vienmēr tā "tas būs ātri" sajūta izplešas 6-10 stundu darbā. eh.

nejaukas sajūtas mani ir transformējušas: daļa no manis pārliecināti domā, ka, katru reizi, ka kāds no latvijas klausās manu pieejamo materiālu, tie to dara tāpēc, lai pārliecinātos, ka tas ir reāls sūds. tieši tāpēc esmu iestrēgusi pie miksēšanas; it kā gribas visu uzlabot, bet nav arī sajūta, ka uzlabots saturs varētu mainītu attieksmi.

tomēr, neskatoties uz to, kā jūtos, neatliek nekas kā vien strādāt, pabeigt, iesākt, turpināt.

Joprojām cepos par to pašu. Kā lai aizmirst visu kritiku, un pārstāt domāt, ka man kaut kas var piederēt?

to ticību pašam par sevi grūti uzturēt.

atjaunotā aizraušanās ar pokemon go garām pastaigām kopā ar, pirms tam gan, gulēšanu caurvējā trīs naktis.. nu jā. kaut kāds nelabums nāk virsū. tā kā saaugstēšanās.

kaut kā jātiek vaļā no zināšanas, ka triggeroju viedokļus uz katru soli, vai arī jāsāk tos viedokļus nedzirdēt. es it kā vēlētos ieklausīties, bet man traucē, jo tad varbūt iedziļinos ne pa tēmu.

dear ciba, viss ir forši, tikai pie nākamā muzikālā izdevuma esmu jau iestrējusi gadu. Viss ir, tikai nav līdz galam samiksēts, vokālu vajag uzlabot, kopumā visu noslīpēt.

dear ciba, es strādāju visu šo nakti, jo pa dienām nepietika laika, jo bija jāstrādā. Rītdienas izjūtas būs pē. Ai, ai.

animeišen aijs! skatiens miglā.

Līdz ar visu domāšanu par pārvākšanos, ir arī tāda vague doma, cik forši būtu uz Vāciju pārvākties. Jāpapēta iespējas. Piemēram Leipziga. Tā ir forša pilsēta.

Neticami, ka, draugam, kuram populārākajam video ir 2.1 milj skatījumi yūtubā, ir ļoti grūti dabūt koncertu Latvijā. Vai cilvēki nelasa statistiku? Vai arī nesaprot, ka tas nozīmē, ka mākslinieka personība uz skatuves būtu ļoti atraktīva, un cilvēki nāktu dēļ tā, ka šo skatītāko dziesmu ir dzirdējuši? Šis mākslinieks pat ir gifs feisbukā, ierakstot vārdu "energy", un bija Vācijas spotify reklāmas seja, kad Spotify tur pirmoreiz parādijās. Polijā, Igaunijā un Lietuvā noorganizēju koncertus 2 dienu laikā. Latvijā - jau nedēļu nekā, tikai daži atteikumi, un mēģinu daudzas vietas, tagad rakņājos pa smadzenēm atcerēties visas labās opcijas. Pārsteidzoši.

hit space

Pēc dažu nedēļu kāpināta trauksainuma, esmu nolēmusi pārtraukt to šitu, kas sakrājies manā galvā un domāt par nākotni, labām iespējām un visu situāciju uzlabošanu. Esmu pamodusies. Man pietiek, jo uz to pašu var skatīties tā vai tā, un tas izmanina.. visu.

Man jau ļoooti patīk šis video un dziesma :)
Ar kontekstu par Alice Glass - vēl vairāk.
https://www.youtube.com/watch?v=it6esju-_X0

Lai gan es saprotu, ka nav jēgas runāt par to, kura sāka spēlēt augļus un dārzeņus vai puķes un augus uz skatuves pirmā, šis pīļu dīķis tam visam ir par mazu - un es jūtos spiesta par to runāt, un to vajadzēja darīt jau daudz agrāk.
Jo runa vairs neiet par to, kurš ko darīja pirmais - runa iet par ētiskumu, par to, ka (piem. TV) nesaka publiski ka esi pirmais kas kaut ko tādu ir izdarījis, ja neesi veicis izpēti un nezini droši. Un ja paņem no kāda, pasaki publiski paldies! Citādāk tas kādu negatīvi iespaidos, varbūt beigās pats sevi..

Lai vai kā, for the record, jo man liekas, ka varbūt to ne reizi neesmu pateikusi: puķes bija pirmās, pirms puķēm pusgadu bija arī citi eksperimenti ar šo pašu rīku. Puķes publiski tika izmantotas pagājušā gada pavasarī, bet viena cita māksliniece augļus un dārzeņus publiski sāka spēlēt 6 mēnēšus pēc manas puķu-tehnikas ieraudzīšanas (pieņemu, ka šis vidus periods bija lai apdomātu iespējas, iegādātos, pasūtītu līdzīgu rīku (manējo vairs neražoja, to tikai uzzināju no viņas), izmēģinātu). Šis dīķis ir par mazu, lai divas viena vecuma meitenes, ar līdzīgu audienci, ko tādu aktīvi izmantotu savam skatuves tēlam!
Un tad šī mūziķe sāka saukt to par performanču mākslu (vai tiešām tas atbilst definīcijai?), lai gan man ir aizdomas tas ar ir pilnīgi manā ietekmē, tā pat kā aizņemtais vārdu savienojums "elektro-akustisks" (kuru agrāk vairāk izmantoju, lai raksturotu priekšmetu perkusijas, bet tas žanrs viņai neatbilst), vārdu un teikumu kārtība dažādās preses relīzēs, vai gadījumi, ka viņas uzrakstīti vārdi savā personā ir tie, kurus esmu IRL teikusi, un hashtagi instagramā, kas tiek izmantoti copy-paste stilā, kā arī valstis, uz kurām viņa tagad mērķē, ir tās, kuras viņai parādīju, tas ir, kurās noorganizēju viņai koncertus, kopā ar mani - Anglija, Nīderlande, Vācija, bet publiski nekad netika izteikta pateicība, ka šos pasākumus noorganizēju ar saviem kontaktiem, kuri, pirmkārt, zināja manu skatuves projektu. Mūsu draudzības sākumā mēs nemaz nebijām tik atšķirīgas, mēs abas mēģinājām izbīdīt kaut ko jaunu, kā solo mākslinieces - tikai pa to pusotru gadu, kamēr es daļu savus spēkus esmu ielikusi viņas projektā, es domāju un ticēju, ka sadarbosimies ētiski.

Es varētu turpināt: pirmo reizi, kad viņa tiešām kā skatītājs redzēja grupu, kurā spēlēju, nākamajās divās nedēļās uzsāka savu grupas projektu. Pirmo reizi, kad izdzirdēja par mana mūzikas video tapšanu, iztaujāja visu par iesaistītajām personām, sakot, ka tā arī vēlās (ir vēlējusies). Pirmo reizi, kad redzēja manus kreklus, iztaujāja visu par tiem, un, protams, es devu padomus, kā šīs lietas īstenot. Par laimi šie trīs iedvesmas punkti vēl nav veiksmīgi atdarinātii. Tas liek baidīties, ka man ir jāfiltrē, ko es šim cilvēkam rādu. Turklāt, tagad visur kur ar šo mūziķi esmu iesaistījusies, man tagad ir sliktas sajūtas par izdarīto, un jāsaka - kāpēc es vispār palīdzēju?


Bet vēl pirms tam, atceros izstādi centrāltirgū 2014.gadā, kur Dirty Deal Audio bija instalācija ar ķirbjiem un kāpostiem, tiem varēja sist ar vālītēm un no tumbām nāca elektroniskas perkusijas, laikam midi perkusijas. Tas ir tehniski nedaudz citādāks princips dārzeņu spēlēšanā, bet rezultāts ir ļoti līdzīgs tai midi dārzeņu spēlēšanai.

I gave, and you pretended.
https://vimeo.com/154408049

Nē, man tiešām sāp, kad cilvēks var izmantot melus, lai celtu sevi pāri citiem, pāri konkurencei. Agresīvi vedinot domāt ka.. kopēju es? Vai tiešām šis cilvēks mani vēro tik cieši, jo katrs mans komentārs vai ieteikums (gan brīvprātīgus izteikumus, gan tur kur prasīts mans viedoklis) tiek ņemts vērā un lietots praksē jau gandrīz divus gadus. Vai es vēroju šo cilvēku tik cieši? Nedomāju, man liekas man vienkārši sāp, tāpēc visu negatīvo atceros. Šis cilvēks konkrēti vēlās būt ne tikai veiksmīgs, bet veiksmīgāks par mani. Kāds gan tur sakars ar mani, ka nevar man ļaut dzīvot, bet mani ir jānospiež kaut kā?

“I’ve always thought that art and crime are very closely related. Crime is incredibly creative. There’s the bank. If I buy that site next to the bank, I can dig a tunnel, break up the floor, take the money out, go back through the tunnel, and no one would know I was there. That is exactly what art is like.” - John LeKay

Jāskatās prom, jāturpina savas gaitas.

Kad daudz jāpaveic -
https://www.youtube.com/embed/yWA4uJOXF-g