...cits var censties atrast daudzus, kas viņu mīlētu (piemēram, skatuves mākslinieks vai Santa, kas jaunībā ar daudziem mīlējās, jo viņai trūka mīlestības. Un kāds, ja viņu nemīl, kļūst izteikti kontrolējošs un greizsirdīgs.
Netaisnības trauma (tavā gadījumā) iedalās ētiskajā un loģiskajā. Ētiskā trauma rada personību, kas cenšas atstāt vienmēr labu iespaidu un vēlas labas attiecības, jo bērnībā māte viņam lika tā justies - ka tev ir jāizcīna tiesības tikt mīlētam ar konkrētu uzvedību, attieksmi un sasniegumiem. Loģiskā netaisnības trauma rada cilvēku, kuram vienmēr gribas, lai viss ir '"taisnīgi" un "pareizi", bet tā viņš, pats to neapzinoties, pats bieži vien ir netaisnīgs pret citiem. Tie ir kārtības un pareizības mīlētāji. daudzi viņus parasti uzskata par stingriem cilvēkiem, taču sirdī labiem cilvēkiem, tomēr diemžēl to labumu citi maz dabū izjust.
Esmu secinājis, ka visi pasaules kari un nelaimes radušies no tā, ka cilvēki ubago mīlestību no citiem. No bērnības. Cenšas piesaistīt mātes uzmanību un tikai ņemt un ņemt, nedomājot, ka patiesā laime ir mīlestību nevis ņemt, bet dot. Un, protams, ka lielākoties viņi nesaņem tīru mīlestību no citiem, arī saviem vecākiem, un tad viņu zemapziņa izdomā visādas viltības, kā sevi pasargāt no vilšanās sāpēm vai arī kaut kā ar spēku un viltību dabūt citu mīlestību.
