Śorīt - šorīt mana ticība ģimenē ir salauzta. Varbūt, laikam, tiešām būs jāsāk apzināties, ka tie kas mani finansiāli, fiziski atbalsta var būt sistēmas upuri un cilvēki bez līdzjūtības, emocionālā terora spējīgi, un ka šajā pasaulē tiešām esmu viena. Nezinu, vai varu vairāk viņus mīlēt, un tiem piedot, bet man nav izvēles, ja gribu viņu labvēlību arī turpmāk.


Man tika aizliegts gulēt pēc bezmiega nakts (likās ka saindējos no sēnēm, jo vēders sāpēja un reiba galva līdz 4iem rītā), jo man esot skola (es ieminējos, ka gribēju doties uz mūzikas mākslas simpoziju, kas saistīts ar skaņu mežu bet ne ar mācībām) un man tika kliegts virsū ka banānus ēst ir sevi noindēt un vegānisms nekam nederot, ka tas esot pavisam slikts. Lai es ejot atpakaļ uz savu bohēmu. Man neesot sava dzīves ritma. Es pēdējo nedēļu pārvācos!?!? Ja mani vakar atbalstīja un mīlēja, pārvadāja mantas uz jauno dzīvokli, lika tēlot feiko dzimšanasdienu, kad man īstenībā bija jāstrādā, kas ir šis? Vai taisnības tiešām nav? Kur ir mīlestība? Mamma šausmīgi saniknojās, ka kūkas riekstu daļā pieliku tējkaroti ābolu etiķa, lai salīp ar žāvētajām aprikozēm, un to vainoja pie mana bezmiega, pie manas pietūkušās sejas šorīt. Es atkal taisot histērijas - bet mani pamodina, kad nav tiesību modināt. Vajadzēja man viņu modināt pa nakti. Nevienam mana cieņa un sevis ierobežošana nav vajadzīga. Esmu vīlusies, un man ir ļoti skumji.

Cerams mamma beidzot ir aizbraukusi un varu iet pēc banāna un domāt, ko darīt tālāk.