mīlīši, ja tā ir anoreksija, tad kāpēc mani uztrauc mans tievais ķermenis?
es nevaru daudz ko ieēst, jo man paliek slikti
un tikai no labi daudz dažādiem vitamīniem dažādā augļu un dārzeņu buķetē un daudz daudz labām olbaltumvielām no biezpiena, piena produktiem, zivīm, reizēm gaļu, jūtos labi
un ja sarijos cukurus, skraidu apkārt kā nu tikai, un domas par to, kā uzvedos ar cilvēkiem un ko viņi nodomā par manām rīcībām neliek mierā (par ko arī ir visas manas dzīves paranojas! jo tie ir tikai sliktu un nesaskanīgu attiecību rezultāti!) - es nezinu kāpēc - jo ja sēžu uz vietas manas smadzenes cenšās pārstrādāt to cukuru? - sevišķi uz vakaru - nē, nē. nedrīkst. esmu jau gana kļūdījusies, tā darot.

tomēr ja neēdusi, tad vajag vienu mazu cukuriņu, lai sevi ātri nostabilizētu - uzturoties ar citiem cilvēkiem rodas problēmas, jo tie panes retākas ēdienreizes. tāpēc staigāju ar konfektem somā.

un tad brīnāties, kāpēc tik ilgi vilcinos, pirms kaut ko ēdu - ja nu atkal par sāļu/stipru/šokējošu manam kuņģim, rezultātā visa ķermeņa balansam, un ja nu atkal jāmokās.


turklāt vēlētos piebilst! tāpēc, ka man, kā jebkuram cilvēkam, ļoti garšo ēst - man ir grūti sevi pārvarēt neapēst saviem nerviem par daudz - sevišķi ja mani vēro uztraukti vai rūpespilni vai "ak dievs cik tu esi tieva apēd kaut ko" cilvēki! LAI TIEM IZPATIKTU ES regulāri SPONTĀNI IZVĒLOS SEV DARĪT PĀRI NERVIEM
turklāt ar mani vēl ir tā, ka košļāšanas un garšošanas process pa retam pēc grūtas koncentrēšanās, darba, strīdiem mani nenormāli nenormāli nomierina, tāpēc atrodu ko var ēst un grauzt tik ilgi, lai nebūtu slikti - par daudz enerģijas.

protams, kā jebkurai meitenei, man patīk skaistums, un kaut kripatiņas baudu gūstu no tā, ka cilvēki man vairāk lietas piedod, jo uzskata, ka esmu smuka, vai vairāk izpalīdz, jo esmu "trausla" "sievišķīga" bet man pilnīgi un galīgi ir izbesījuši jebkādi vārdi vai šķietamas domas un "atbalsti" par "sabīn tev vajag ēst!"
jā, es agrāk tiecos uz skaistumu! jā es agrāk čīkstēju par to, ka gribu būt tieva! bet kad aiziet tik grūti dzīvē, tad reizēm lietas šitā kreisi notiek! man tikai prieks, ka nav vairs jādomā par to, ka manu "dīvaino" ģērbšanos un prieku par ikrīta izklaidi vairs neliek cilvēkiem neizpratnīgi reaģēt (pret ko man agrāk bija paranoja, un TAS BIJA VIENĪGAIS IEMESLS, KAPĒC "GRIBĒJU" BŪT TIEVA), protams! man tas patīk, ka cilvēki skatās man acīs un smaida, jo uz mani patīkami skatīties!


toleranci!


un man ir NENORMĀLI žēl, ka tas būtu nepiedienīgi šo ievietot publiskākā mājaslapā!
lai dievs pasarg daļa cilvēku apvainotos vai sāktu ar mani runāt pavisam savādak vai censtos kko nokontrolēt! vai to man vajag. nē. vai daļa kura nav iepazinusi šos manus jaukos nervu satraukumus sāktu iedomāties ka esmu "dīvaina"
vai vienkārši neizprotama
un atkal pret mani rīcība būtu savādāka.
(
es.
neesmu
piedienīga.
nekad
tāda neesmu
bijusi.
)