kāpēc tu domā, ka irst?
ar laiku visi attālinās, bet tikai tāpēc, ka katram parādās savas darīšanas. Tas šķiet pašsaprotama laika blakusparādība.
Es atceros, ka Daijas mamma esot teikusi: "Tāpat jūs pēc desmit gadiem visi kopā sēdēsiet, dzersiet šampānieti un lamāsiet dzīvi!"

ja tu zinātu, cik pretīgas domas es paziņām lieku galvā
kā es velku un plēšu to žēlastību no cilvēkiem
kā es iegrūžu savā iekšējā pārdzīvojumu pasaulē, kura ir pa-vi-sam PAVISAM bezjēdzīga, kā es maitāju sevi citu cilvēku acīs... smaida vietā vēsas sejas, runas kā "es zinu, ka tu droši vien mani ienīsti", nespēja komunicēt, nespēja atvērties - skaudība, mana skaudība uz katra stūra jo es esmu tik plika, tik nepareiza, tik nederīga, tik gļēva..