vakar vakarā sapratu, ka viss ir skaisti. viss - ! līdz pēdējam sīkumam. skaists ir tas, kā man šobrīd salst tikai viens pirkstiņš. skaisti ir tas, ka man ir ipods, skaisti ir tas, ka es viņu esmu izdomājusi pieslēgt pie tumbām, lai nenoslogotu datoru. skaisti ir tas, ka man garšo kastaņi. skaists ir valdziņu bezgalīgi plašais raksts manā piedurknē. skaisti ir tas, ka zvanīja pasūtītāji un viņiem sadevu par to, ka nedrīkst tik maz maksāt dizaineriem. skaisti ir tas, ka bija kāds darbiņš. skaisti ir tas, ka aizstāvējos. skaisti ir tas, ka es sēžu pie galda un skatos ārā pa logu, tur ir tumši, tumša ziema, vakars, skaisti. skaisti ir sēdēt, un atpūsties, skaisti ir nesaņemties pirms rakstīšanas, kaut gan vajadzēja jau sen. skaisti ir tas, ka students vēl nav iesācis savu referātu. skaists ir mirklis. skaists ir jebkas. skaista ir skaņa, kā sitās pirksti pret klaviatūru. ō, skaista ir dziesma, kura tikko sāka skanēt (vai tas pat ir svarīgi kā to sauc, lai gan to ļoti labi zinu?). skaisti ir ģimenes bildes ziemassvētkiem, kad sabīne spiež visiem izskriet ārā sniegā, māsa rokās paņem balto kaķi un mamma piespiež visiem uzvilkt mugurā kaut ko pēc iespējas vairāk sev raksturīgu. skaistas ir apakšsvārku kārtas.
skaisti ir pierakstīt.