hmm - cik ļoti tāpat...

mani vienmēr pārsteidz negaidīti.
šodien par laimi iedarbojās frāze "tēlo elegantu, tu esi eleganta, labi??" kuru kā sagatavu biju ieņēmusi galvā, kaut gan negaidīti sastopoties ar Objektu liekas kustības tāpat veicu pa pilnam. nolieku somu, nolieku atslēgu, nolieku jaku, kaut arī taisos doties projām. tad eju visam pakaļ. bet virspusēji nebija kur piesieties, neko, par laimi, pamanāmi neloģisku neizdarīju. man liekas, ka man rokas trīcīeja.

man ir arī tāda paranoja, ka es sev nemanot mēģinu atrasties tuvāk vai pieskarties Objektam (ja tā to var saukt)...
Bet vispār mans lielais jautājums ir: vai tā ir tikai mana paranoja vai arī es tā uzvedos visu laiku tikai sastopoties ar objektu tas tā notiek. Varbūt, ka liekas kustības, nevaiklība utt ir parasta parādība, kuru vienkārši es uz sevis pamanu (asāk reaģēju) tikai tad, kad esmu Objekta priekšā, bet ikdienā mani tas neuztrauc?
Vienalga man jāsaka, ka apbrīnoju cik ļoti precīzi tu noformulēji: "pēkšņi šķiet, ka viss manī nesakārtotais ir ļoti pamanāms. es apjūku, un manā galvā parādās (vīzijas formā) neveikla manis versija". Man ir tieši tā pat - bet nekad nebiju spējīga to ielikt vārdos vai aprakstīt.

jā. tas mani arī biedē - varbūt tāda esmu visu laiku.
lai gan vēlāk es sevi sapurinu un saku: neesi muļķīga.

mums ir kaut kāda kopīga sakarība vidēs, kurās esam iemaldījušās. viena formula.. un es tomēr neticu, ka tā ir visiem jo, cik dzirdu, cilvēki ir arī laimīgi un apmierināti ar augstākās izglītības iestādi.

izdomāju - konfliktori
tev - gabēns
man - štirlics