esmu gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka tu pamatīgi kļūdies. domāju, ka daudz lielāka problēma noteikti ir uztverē.

es jau nepārmetu nekādas tīšas lietas, drīzāk to, ka liekas, ka mani vispār neciena, un ka esmu nejūtīga un man nesāp. cilvēki trāpa sāpīgajos punktos, un es pēc tam pārdzīvoju un cenšos visu savu pasauli pārkārot, lai tik man atkal kaut ko nepateiktu. nu muļķīgi. bet es tik un tā satraucos! man vienkārši sāp - sāp lietas, kuras ir sāpējušas vienmēr! esmu centusies tās norakt, mainīt, sevi pilnveidot. un, protams, es pati esmu vainīga, ka "uzķeros" un apvainojos - neviens nevar zināt, kas tur klusībā iekšā noris. par to neiet runa. iet runa par cieņu, un tās trūkumu.
un tas nav tik ļoti par konkrētajiem gadījumiem, kurus esi novērojusi (lai gan arī), bet plašāk, arī mājās, arī pantomīmā.

un, galu galā, kāpēc pie velna nevaru tā rakstīt, ja tā jūtos. vai tagad man jāpiedomā vēl pie tā, ko es te drīkstu rakstīt un ko nē? man diezgan apnicis tēlot, ka visur ir pūkaini mākonīši.

mana vainas apziņa ir zilonis jeb šu es cenšos sevi attaisnot. ahahahā. es atkal iegrimstu paškritikā. lieliski!

es ļoti labi zinu, ka neviens nedomā ļaunu :) bet lūk šāds ir rezultāts.
man problēma.

nē, tagad noformulēšu savādāk - vai esmu pelnījusi cieņas trūkumu tikai tāpēc, ka esmu "pareizāka", pakļaujos un izpildu to, kas prasīts, ka esmu dīvaināka, sabiedrībā ne visai iederīga, skaļāka, košāka, ka esmu dabiski atšķirīga?

es cīnīšos par līdzsvaru.