es jau nepārmetu nekādas tīšas lietas, drīzāk to, ka liekas, ka mani vispār neciena, un ka esmu nejūtīga un man nesāp. cilvēki trāpa sāpīgajos punktos, un es pēc tam pārdzīvoju un cenšos visu savu pasauli pārkārot, lai tik man atkal kaut ko nepateiktu. nu muļķīgi. bet es tik un tā satraucos! man vienkārši sāp - sāp lietas, kuras ir sāpējušas vienmēr! esmu centusies tās norakt, mainīt, sevi pilnveidot. un, protams, es pati esmu vainīga, ka "uzķeros" un apvainojos - neviens nevar zināt, kas tur klusībā iekšā noris. par to neiet runa. iet runa par cieņu, un tās trūkumu.
un tas nav tik ļoti par konkrētajiem gadījumiem, kurus esi novērojusi (lai gan arī), bet plašāk, arī mājās, arī pantomīmā.