Es saku tā - ja cilvēks cenšas ieturēties, bet nevar to izturēt, viņš ir badā, viņa organismam kaut kas trūkst, pirmkārt. cilvēks nedaudz pārspīlējis ar maziem kalorijas daudzumiem. Brīvdienās, kad ir lielāka pieeja pie ēdamā, ķermenis cenšas atgūt visu zaudēto un uzkrāt, lai nākamajā nedēļā būtu no kā tērēt.
tas ir viens variants.
otrais faktors/variants ir tāds - mēs zinam, ja esam mājās, esam mazāk nodarbināti, ēdiens ir pa rokai un ceļš līdz virtuvei prasa mazāku piepūli nekā brīvos brižos darbadienās iet līdz ēdnīcai vai veikalam. Iztēlojamies - cilvēks ir mājās, cilvēks atpūšas, negrib sevi kontrolēt, izdomā panašķoties. Garšīgi, jau, - panašķojas vēl. Un nav kur skriet! Var panašķoties vēēl. Un vēēl. Un vēēl, ir tik sasodīti garšīgi, vēl, vēl, vēl vē-
(šajā brīdī cilvēks ir pārsniedzis to aptuveno 650 kcal robežu, kad insulīna līmenis ir uzšāvies gaisā, un sāk rīt, jo kaut kā tas ir jānomierina.)
Nedrīkst aizmirst arī par to, ka, ja apēd ko cukuraināku, bez šķiedrām, insulīna līmenis paaugstinās vairāk, nekā tad, kad tiktu ēsts kas savādāks. Lielāka iespēja nejauši pārsniegt to robežu, kad vajag vēl. Te es esmu atradusi metodi - ja man ir daudz ēdiens pieejams, nekad neest saldu lietu vienu pašu, bet pēc viņas uzkozt kaut ko šķiedrainu, kā piemēram burkānu vai kāpostu. Viss, situācija lāpīta.
Ja man gribas pierīties, to daru ar augļiem un dārzeņiem.
Vēl ir tā, ka šis konkrētais cilvēks, kurš ieturas darba dienās, ir sev izveidojis binge/purge ciklu, no kura ļoti grūti izķļūt - tādi cilvēki biegās bieži vien nonāk līdz bulīmijai - vai nu vemjot lieko ārā, vai arī pēc tam badojoties. Un, tik līdz kā ķermenim vairs nav iekrājumu no kuriem smelties, (un cilvēks jau pieradis, ka katru sestd-svētd pierijas), nu vienkārši kārojas kaut ko stipri saldu un taukainu. Un atkal, tas saldais un taukainais stipri paaugstina insulīna līmeni, cilvēks grib vēl, pierijas līdz nelabumam un tad jūtas drausmīgi.
Psiholoģiski varbūt vienīgi tas, ka ir nogurdinoši sevi kontrolēt, un brīvdienās ļaujas atslābumam. Nu jā, ok, var to darīt, bet vajag ēst tās šķiedras.
