muzikālais labvēlis, apskāvu nedomājot, jo runāja tik precīzus vērtējumus, bet tas bija vienīgais neveiklais moments. ak, kā mīlu savu dzīvi! tādos brīžos visa pāšatdošanās 100 cilvēku mirkļiem attaisnojās.
starpcitu man uzklupa L., 5 reizas centās sasveicināties, un tad ar "ar mani viss tagad ir savādāk, es vairs neesmu dusmīga", un es kārtīgi viņu sakliedzu (3 mēnešos nekas nemainās, meitēn), bet pēc tam padevos, jo viņa ir stulba un aprobežota, un teicu "jā labi, viss būs kārtībā", kaut gan ienīdu viņu, un nekautrējos arī to pateikt, bet viņa neklausījās un dzena mani stūrī (un teica ka nedzen), jo "es gribu lai viss ir labi un visi gūs no tā ka ir labi". Labumu nevar sarunāt... un ticu, ka visiem ir diezgan po.
Nu, svarīgāk jau tas, ka pēc tam runājos ar muzikālo labvēli, kas sildīja sirdi, iztēles sirdi, labestības, radošo sirdi.
Nepārprotiet.

kaut kādā ziņā tas padara dzīvi vieglāku, kad saskaros ar cilvēkiem, kuri tik tieši cenšas mani "nolikt pie vietas", jo parādās TĀDS absurds, kuram neredzu ni-nekādu pamatu, lai kā grozītos :).

kurš ta skaidrā prātā grib redīsu, nu tikai es pati. ā, visi runā par to, ka es tusējos daudz, vidēji 4 dienas nedēļā. man jākaunējas? sajūta, ka kaut kas ar šo informāciju jādara, tikai nezinu īsti - kas?

es negribu tik vienkārši sapelēt.

āprāts, kā man ir paveicies ar treniņiem, viņš uzņemās atbildību pat par mūsu prāta stāvokļa sakārtošanu

reāli ir tik bīstami būt es
tomēr no kurienes man ir spēja būt tik pašpārliecinātai?