muzikālais labvēlis, apskāvu nedomājot, jo runāja tik precīzus vērtējumus, bet tas bija vienīgais neveiklais moments. ak, kā mīlu savu dzīvi! tādos brīžos visa pāšatdošanās 100 cilvēku mirkļiem attaisnojās.
starpcitu man uzklupa L., 5 reizas centās sasveicināties, un tad ar "ar mani viss tagad ir savādāk, es vairs neesmu dusmīga", un es kārtīgi viņu sakliedzu (3 mēnešos nekas nemainās, meitēn), bet pēc tam padevos, jo viņa ir stulba un aprobežota, un teicu "jā labi, viss būs kārtībā", kaut gan ienīdu viņu, un nekautrējos arī to pateikt, bet viņa neklausījās un dzena mani stūrī (un teica ka nedzen), jo "es gribu lai viss ir labi un visi gūs no tā ka ir labi". Labumu nevar sarunāt... un ticu, ka visiem ir diezgan po.
Nu, svarīgāk jau tas, ka pēc tam runājos ar muzikālo labvēli, kas sildīja sirdi, iztēles sirdi, labestības, radošo sirdi.
Nepārprotiet.