Things were better, they were painless
But how could I have been so thoughtless

vakar redzēju neparastas gaismas debesīs - gaidīju, lai ielaiž mākslas telpā - pa to starp tālumā tās gaismas stāvēja "uz vietas", bet mirguļoja zaļas, zilas, violetas, baltas. Kā griežoties, Agādināja rombu debesīs, tik spožu, un nedaudz par zemu lai būtu zvaigze. Skatīos, brīnijos, jo jau kopšs bērnības ceru ko tīk vienkāršu redzēt - bet bija tāda laba sajūta. Nesen viņiem galvā pateicu: "Es esmu gatava". Ja esmu gatava redzēt, redzu to, kam agrēk neticēju ar cieņu. Tas bija par augstu virs jumtiem, lai būtu Rīga2014 starojošais objekts.

daudz sakrājies, ko teikt, laikam.
aizvakar kad dejojām, man vairākkārt uznāca tāds tukšums un pilnība, ka gribetu vienkārši skatīties tukšā sienā un kaifīgi klaigāt. es nerunāju par to vienkāršo dejošanas un ballēšanās sajūtu, tam pat nebija sakara ar to, vai biju placī vai nē, tā ir tāda jocība kopuma, pilnības un reizē atsvešinātības sajūta. liekas, ka nodarbībā atvērām vārtus uz pārdabisko pasauli. naktī klausījos šīvas meditācijas. akal gribējās elsot un kliegt. nopietni. tur ir kāds patiess spēks, kas vada mani. neeesmu vairs tā, kura nu pat agrāk biju.

ā un daži uzskatot mani par sātanisti

pietika sāpēt, eju gulēt.