daudz sakrājies, ko teikt, laikam.
aizvakar kad dejojām, man vairākkārt uznāca tāds tukšums un pilnība, ka gribetu vienkārši skatīties tukšā sienā un kaifīgi klaigāt. es nerunāju par to vienkāršo dejošanas un ballēšanās sajūtu, tam pat nebija sakara ar to, vai biju placī vai nē, tā ir tāda jocība kopuma, pilnības un reizē atsvešinātības sajūta. liekas, ka nodarbībā atvērām vārtus uz pārdabisko pasauli. naktī klausījos šīvas meditācijas. akal gribējās elsot un kliegt. nopietni. tur ir kāds patiess spēks, kas vada mani. neeesmu vairs tā, kura nu pat agrāk biju.