divi žukovi: viens puisis, viena meitene.

vairāk nav ko iebilst

es aizvien esmu ananāss

man apnika pielāgoties demokrātiem

tallina turp-atpakaļ mani pozitīvi ietekmēja
jāiet šķūrēt sniegu? nevar saprast, vai jēga, visu laiku tik puteņo vēl un vēl...
citas 10000000000 lietas iekšā negribas darīt, kuras ir uz manas kilometrgarās to-do-list

mani reizēm nogurdina tas, ka es dzīvoju pēc nebeidzamās listes ar lietām ko darīt un ko izdarīt līdz... dzīves beigām :D tiešām apnīk domāt par to visu. gribas vairāk vienkārši ņemt un darīt, nevis izplānot, kad būs izdevīgāk, un gaidīt brīdī, kad man tas ies viegli un nepiespiesti...
tas attiecās uz visu, pat uz kleitas lāpīšanu vai skapja sakārtošanu, tikai pēdējā laikā līdz skolas uzdevumiem galīgi neaizsniedzos. vismaz ne brīvdienās. *yawn*
galīgi negribas, bet ļoti vajag man saprast un sakārtot ipodu: pagājušo nedēļ kaut kas nočakarējās un tagad viņš nelādē iekšā neko vairāk kā pirmo alfabeta burtu artistus (tikai 324 dziesmas, un pat tās jau man apnika.. visas uz A burtu :D) un uzkarās :/

ir pāri desmitiem. es neesmu izdarījusi neko no tiem sīkumiem, kurus patiesi šodien bija jāīsteno.
tie solījumi.
jāiet gulēt.

no asarām rīkle un kuņģis tāds dīvains.
tomēr gulēt neaizgāju, bet moku savu ipodu ar cerību lietas mainīt.
bet saņemties ar cilvēkiem runāties un svarīgas lietas bīdīt - ne nē. stulbene. cik var. bet es nevaru īsti sevi piespiest būtu smaidīgai un rosīgai šobrīd. man teica, lai es pa šodienu visu noskaidroju, visu savu komandu un materiālus.. :/
brālis iegāja istabā, es viņu apkampu un tā stāvējām, raudāju un pleca kādu brīdi. šis pacietīgi gaidīja. un tad ātri nomierinājos, lai mamma nepamanītu un nejautātu sīki un detalizēti atkal.


es nezinu, vai es spētu no tā visa atvadīties. un stabu ielā negribu dzīvot.