no asarām rīkle un kuņģis tāds dīvains.
tomēr gulēt neaizgāju, bet moku savu ipodu ar cerību lietas mainīt.
bet saņemties ar cilvēkiem runāties un svarīgas lietas bīdīt - ne nē. stulbene. cik var. bet es nevaru īsti sevi piespiest būtu smaidīgai un rosīgai šobrīd. man teica, lai es pa šodienu visu noskaidroju, visu savu komandu un materiālus.. :/
brālis iegāja istabā, es viņu apkampu un tā stāvējām, raudāju un pleca kādu brīdi. šis pacietīgi gaidīja. un tad ātri nomierinājos, lai mamma nepamanītu un nejautātu sīki un detalizēti atkal.


es nezinu, vai es spētu no tā visa atvadīties. un stabu ielā negribu dzīvot.