damn. damn, damn, damn. uz epastu atnaaca meils par IAMX tuuri, redzeeju - stokholmaa ir 13. martaa - ljoti labs datums. ryanair biljetes tad arii normaalas, to visu varu atjauties, ja ljoti gribu. tante taapat tagad vaid, kad beidzot braukshu pie vinjas. un kaut viena, arii taa es buutu apmierinaata. bet nee - ir 20 gadu vecumu limits. nekaa. un 4. februaarii, izraadaas, tur bija emilie autumn. vareeju arii uz to ieplaanot. bet nekaa. tad izskatiiju visas, visas grupas, kuras vien vareetu es veeleeties redzeet dziivee, un neviena nesola koncertu stokholmaa. zjeel.
gribas aizbeegt biskjiit.

tad uzskreeju http://www.last.fm/event/1225025+Chaqueta+Mental+Cabaret+Festival+ 12. februaarii meksikaa, hahahaaaa. ljoti klausos gan dresden dolls, gan pretty balanced, rasputina arii vareetu buut skaisti, vermillion lies taa neko, voltaire o jaa, citi arii kaut piecas reizes ir agraak klausiiti. bet... meksika. lol.

37 dienas es ticēju, ka es tomēr esmu foršs, patīkams, veiksmīgs cilvēks, bet es vīlos, jo tā nemaz nav. tā ir virspusējā ilūzija. es ticēju, ka - varbūt - tāda arī esmu no iekšas. un tik līdz kā izvilku sevi uz āru, es sabojāju šo ilūziju. un tikai tagad, tikai tagad es saprotu, ka tādas ilūzijas nav lāpāmas. es ticēju, ka esmu laba! labāka! bet kas es īstenībā esmu? kur manī ir vērtība?

mēs ar mammu šausmīgi, šausmīgi strīdamies, un es nezinu pie kā vērsties

man ir ļoti zems pašvērtējums un šī domā, ka es raudu, raudu aiz neziņas (un skaidrošana savādāk tiek uztverta tikai kā spītēšanās pretī) un tāpēc nāk klajā ar "konstruktīviem" risinājumiem - bet es šiem risinājumiem neesmu gatava, tik ļoti neesmu gatava, jo, lai viņus uztvertu, ir nepieciešams sev pārlaist pāri kritikas par to, kas ir slikts (un tikai tā to var uzlabot), bet tajā brīdī es jau ciešu no visa, ko sev metu virsū...

man mammai bija jāizstāsta visi pēdējie divi mēneši, un es to tā ienīstu, jo visus savus patiesos "ej projām" viņa lasa kā saucienus pēc palīdzības un līp klāt. savukārt man sāp viņas apjukums un neziņa, un es beigās izstāstu. viņa uzreiz atbild konstruktīvi, bet man tikai vajadzētu kādu cilvēku, kurš pateiktu to, ka viss ir kārtībā un pasaulē nav tik ļauni. un PĒC TAM es būtu spējīga domāt kāpēc nav tik ļauna. kāpēc viss virzās uz labu.

tagad jūtos pliki un pretīgi. man reibjas laist iekšā tik dziļi savā iekšējā pasaulē.

ir tādas dienas, kad viss iet tik laaaabi, ka gribas sevi sasķaidīt. man saplīsa sarkanie briļļu rāmji. labākus vairs neatradīšu. zvanīju pantomīma vadītājam, šis īsti nesaprata, kāpēc teicu, ka nevaru ierasties mēģinājumā bez brillēm; viņš noteikti pārējam kolektīvam kaut ko pateiks, un atkal es būšu kaut kāda wtf??-īga visu acīs. kā man tas besij. spēlēt taču var arī bez brillēm! jā, loģiski. a bet ar riteni braukt nevar - un savādāk jābrauc ar diviem transportiem. tajā brīdī man vairs nebija lieka stunda pirms mēģinājuma, lai paspētu tur nokļūt.
un tā man tās fiziskās aktivitātes izkrīt un izkrīt. i want a perfect body, i want a perfect soul? nav man ne viena, ne otra. stulbās dziesmas, kuras atkal jālaiž pa apli.



mammai traucējot, ka kļūstu agresīva, kad raudu.