mēs ar mammu šausmīgi, šausmīgi strīdamies, un es nezinu pie kā vērsties

man ir ļoti zems pašvērtējums un šī domā, ka es raudu, raudu aiz neziņas (un skaidrošana savādāk tiek uztverta tikai kā spītēšanās pretī) un tāpēc nāk klajā ar "konstruktīviem" risinājumiem - bet es šiem risinājumiem neesmu gatava, tik ļoti neesmu gatava, jo, lai viņus uztvertu, ir nepieciešams sev pārlaist pāri kritikas par to, kas ir slikts (un tikai tā to var uzlabot), bet tajā brīdī es jau ciešu no visa, ko sev metu virsū...

man mammai bija jāizstāsta visi pēdējie divi mēneši, un es to tā ienīstu, jo visus savus patiesos "ej projām" viņa lasa kā saucienus pēc palīdzības un līp klāt. savukārt man sāp viņas apjukums un neziņa, un es beigās izstāstu. viņa uzreiz atbild konstruktīvi, bet man tikai vajadzētu kādu cilvēku, kurš pateiktu to, ka viss ir kārtībā un pasaulē nav tik ļauni. un PĒC TAM es būtu spējīga domāt kāpēc nav tik ļauna. kāpēc viss virzās uz labu.

tagad jūtos pliki un pretīgi. man reibjas laist iekšā tik dziļi savā iekšējā pasaulē.