cilvēki tik bieži (radot mākslas darbus) aizmirst par to, kāpēc viņi vispār rada to konkrēto subjektu, kurš ir attēlots gleznā, kāpēc viņi to izvēlējās un kas ir tas īstais, kas tajā rada to patīkamo sajūtu, tādu vēlmi to īstenot un realizēt darbā. cilvēki bieži vien iedomājas to savu tēlu iztēlē, un pēc tam tas dabā "nesanāk" - bet tikai tāpēc, ka mēs diletantiski centāmies no iztēles izvilkt visu, kam it kā kopā būtu jāuzbur vīziju - bet nē. nesanāk. kāpēc? tāpēc, ka īstenībā galvenais vairs nav "viss", bet īstenībā tas viens, tas galvenais, kas darbā tik ļoti mīļi un rūpīgi jāizceļ, un pārējais ir vienmērīgā plūdumā jāsavieno kopā. kontrasta princips.
te vajadzētu piemēru - laikam jāņem tās pašas manas zemenītes.
kā mēs zinām, zemenes ir garšīgas. katram garšo zemenes. tam dēļ zemenes bieži izmanto kā motīvu mākslā, ar mēķi radīt mīļu, garšīgu noskaņu. tādu bērnišķīgi maziņu, jo ogas ir maziņas, un tāpēc rodas tādas asociācijas.

piemēram, tagad varam iztēloties, kā kāds vienkārši uzzīmētu zemeni.
labi, uzzīmēja. zīmējums varbūt neslikts, skaidri redzama zemene. bet vai ir skaidri redzams tas, ka tā ir maza, mīļa odziņa, ka tā ir sulīga, svaiga un garšīga? nē.

tad pamēģināsim vēlreiz - šoreiz nevis izceļot faktu "es zīmēju zemeni" - tā vietā apzinoties visus iemeslus kāpēc mēs to zemeni tā vēlamies gleznot. izceļam zemenes labākās īpašības. tāpēc arī gleznoju uz tik maziem formātiem - 8 x 8 cm - lai saglabāto to “mazo“ sajūtu, ka zemeni var ievietot plaukstā.


pavisam cita lieta.

vispār, es pēdējā laikā aizvien vairāk aptveru to, cik skaistums ir plašs - tas neaprobežojas ar darba malām. nākamā pakāpe ir darbu ievietot attiecīgajā vidē, iekārtot, piebīdīt tik skaisti, pievienojot darba vērtībai vēl plašāku skaistumu (es šeit runāju par vienkāršu piekāršanu pie sienas!). un ar to viss nebeidzas! varam darba noskaņu stiept vēl tālāk, līdz istabai, līdz dzīvoklim un vēl plašāk.. uz sevis, kaut vai. bet ar vienmērīgiem tukšumiem. ar līdzsvaru, ar balansu, ar tīrumu blakus haosam. to es saucu par kontrasta principu.

un uz skatuves ir gluži tas pats! lai radīt īstu skaistumu, kustību amplitūdas ir jāizvēš tik pat lēni, mierīgi un tad ar kāpinājumiem. animācijā arī. tas ir ļoti svarīgi. nepārblīvēt. miers, ieskrieties, izdejoties, uzsmaidīt, izsmieties un tad sastingt, tad lēni, lēni slīdēt lejā un apgulties zemē.

mūzikā arī!! mūzikā šis kontrasta prinicips arī ir tik ļoti, ļoti svarīgs - lai būtu klusums, uz kura citam izcelties. tas parauj sirdi, tas liek trīsēt, kad klausās. ir jājūt, un just var tikai tad, kad mūzika ir sakārtota perfektā mijiedarbības harmonijā.


kompozīcija - prasme savietot objektus kopā tā, lai viņi savstarpēji veiksmīgi mijiedarbotos vai liktu viensotru mierā. tikai nesabīdam visu kopā, lūdzu.