Gudras lietas pēdējā laikā dzirdu. Kā piemēram to, ka Bērni vecākiem nevar piedot, bet pieņemt. Pieņemt, to kas un kā ir noticis.
Tālāk no tās pieņemšanas ir atkarīgs vai spēsi atbrīvoties no gūtās traumas. Sadzīvot ar bubuli var tad, ja tam nostājas aci pret aci un paspiež roku. Necīnās bet apskauj. To, ka tas ir kā rožu krūmu apskaut - jā. Bet vajag. Izasiņot ārā.

Paldies. Varbūt nevis "izasiņot ārā", bet apzināties ka tas pastāv, un no tā nevar aizbēgt (dabūt laukā).