365 un gana

Nu ja godīgi, ir pilnīgi dirsā. Bet nu, jauna pieredze. Tas, ka citādāk nevar izdzīvot, kā vien dzīvot lēnāk
- fucking hell, tas tiešām ir tikai blakus effekts.

Varbūt nedaudz neticami, bet man chat gpt palīdzēja sakārtot emocionālās domas. Varbūt nedaudz neticami tieši man, nevis neticami kopumā. Ak vai. Robots tiešām spēj palīdzēt. Lūk, tieši tik intensīvi šobrīd ir. Ātrais vilciens.

Šobrīd atļauju sev būt cringe kā buffering versiju.

Es reāli mainos. Par to gan ļoti, ļoti priecājos, jo nu tā - mainos uz labu. Palieku veselāks kā cilvēks. Visādi pārsteigumi par sevi pēdējā laikā. Varbūt beidzot esmu tikusi pāri kaut kādam iekšējo sūdu levelam, ka beidzot spēju skatīties iekšup un arī vnk sēdēt ar sevi, pieņemt sevi tāda, kāda esmu (un tad noteik medžik!).
Jāpiebilst, ka vajā arī sajūta, ka lielo apstākļu dēļ, esmu uz lēnā nervy sabrukuma ceļa. But I can sit with that too.

Esmu bišķīt atsvešinājusies, bet man riktīgi vajag sajust draugus sev apkārt, konekšenu
(izmisīgi)

Es un R vienkārši gribam lai viensotrs būtu laimīgs. Desmit gadi un vairāk kopā, es esmu lepna par to kāds R ir transformējies manu rūpju un mūsu prieka rezultātā.

Sāku saprast, ka man cepij kaut kāds mītisks sabiedrības spiediens. Tas ir neveselīgi.
Man ir jādod sev laiks, šis ir sevī jāatrisina.

Citādi, citādi, citādi:
Esmu tik ļoti cerības pilna, man ir tik ļoti sev (un apkārtējiem) jāuzticās, un man ir ļoti bail. It kā jau parasti man nav problēmas uzticēties cilvēkiem tādās situācijās, kurās varbūt kāds cits manā vietā drebētu, bet tomēr, šoriez šķiet ka daudz, daudz vairāk mana dzīve var vai nu saplīst vai arī turpināt iet uz augšu. Esmu tādās kā krustcelēs. Un es tā aplinkus dancāju ap sliedēm (es pieņemu ka tā ir vilciena pietura, kur vai nu iekāpju vienā, vai otrā vilcienā), un es raudu. Diezgan daudz es raudu. Bet šis ir arī cerību pilns laiks, un nav tā, ka vienā vai otrā virzienā būs kaut kā sliktāk, vai būšu pavisam pamesta.

Esmu baigā virpulī ierauta. Pati sevi ierāvu. Vēlāk izstāstīšu.

Pagaidām - beidzot Āzijas lietas sāku bīdīt. Ar lielu prieku sāku varēt iztēloties ceļu, plānu. Man sāk atbildēt uz ziņām.

pēc sejas vispār nepateiksi.

kkā depresija. nāk.

grūti sagremot

grūti sagremot

grūti sagremot

grūti sagremot

grūti sagremot

grūti sagremot

grūti sagremot

grūti sagremot

grūti sagremot

grūti sagremot

grūti sagremot

grūti sagremot

grūti sagremot

panikaaaaaaaaā

šis ir tāds pms, ka var klausīties tikai uber happī eurodance (un atpūtas vietā graizīt nofilmēto vides video)

nogurums no virtuālās komunikācijas

Goodīgi, es vairs nekad negribu uzstāties vienā vakarā ar man relevantu kkf deadlainu. Tas bija vnk briesmīgi. Un ne jau man likās, ka iepriekšējā vakarā jau būs finišs, nē, tā nekad nesanāk, jo projekts ir milzīgs. Turklāt tā uzstāšanās (un ceļošana), kas iekrita vienā vakarā ar deadlainu, bija jau nobukota krietnu laiku pirms kkf izziņoja savu datumu, kā parasti šim mežonīgam daudzmēnešu konkursam to izziņo tikai mēnesi iepriekš, un kā parasti ar gana freš jauniem nosacījumiem, ap kuriem jāstrādā aplinkus lai kkas kinda gandrīz norm sanāktu. Mī un žē. Man vajag mēnesi atpūtas tagad lūdzu, bet nē, nākamie 3 mēmeši ir nonstop jaunrades un administratīvie deadlaini, bet visp. pa starpu man ir jāatrod dzīvošanu apmaksājoši frīlansi. oumaigād.

Esmu gājusi cauri trakākām lietām, šis nav tuvu tik traki (izņemot ja notiks geitkrešings, tas būs wild, bet kinda new chapter). Vispār jau kāzas sucks, pēkšņi no Tevis grib plēst naudu no visām pusēm, cilvēki apvainojās uz lietām un ir baigi nopietnie. Ak, jūs. Tas ir tikai dokuments.
Tad labāk to pašu kuru vienmēr, kuram rūp, nevis kāds cits, kas var arī tikai izmantot. Jo ja es nemainos - tā arī jebkurš varētu mani izmantot.
Vai būtu ar vienu cilvēku, vai citu, problēma jau dzīvo manī, ka neesmu izaugusi normāla 😀