|
Mar. 17th, 2014|09:15 pm |
it kā visiem ir skaidrs, ka vīrietis pēc mīlēšanās ir gatavs uzreiz skriet smēķēt/strādāt/medīt mamutu. tas viņam bioķīmiski tā iekārtots no akmens laikmeta - viņam uzreiz pēc tam jādodas cīnīties ar plēsējiem un iekarot jaunas teritorijas, lai izdzīvotu Bars.
mūsdienās gan jau vīrietis pazūd bārā, makšķerēt, medīt utt.
jo viņam vajag distancēties
bet kaut kā savādāk ar sapratni, ka ir sievietes, kurām arī ir nepieciešams tieši tas pats
kurām vajag iziet tuksnesī, lai medītu ar ērgļiem vai vismaz laiku pa laikam nolīst anonīmā šautuvē
neatskaitoties, neprasot atļauju un netaisnojoties, kāpēc viņas psihe ir ielocīta tieši tā
Kurām var neienākt prātā paskaidrot
kāpēc viņai nav nepieciešami ikdienas mīlestības apliecinājumi, kāpēc puķes visticamāk ielocīs rokassomiņā, sms izdzēsīs neizlasītas
kāpēc instinktīvi attālināsies, kad kļūs par tuvu. Bet viņa nepazudīs, kad distance būs lielāka.
tā ir kā deja
un briesmīgākais, ko ar viņām var sadarīt, ir viņas mesties glābt ar misijas apziņu - es tev parādīšu, ka var mīlēt savādāk.
tuvu tuvu, cieši cieši. un maksimāli ilgi
pastāstīt par divām ābola pusītēm, piemēram
es atgriezīšos
bet atdodiet, lūdzu, man manu tuksnesi |
|