|
Dec. 7th, 2013|08:38 pm |
Pēc pavisam mierīgām sestdienas pusdienām, kur pavisam mazā kompānijā, pavisam lēni un nesteidzīgi tika apēsta vidējā Latvijas pensionāra mēneša pensija, pavisam mierīgi nākot mājās, atstsāju bērnus skrienam pa parku, lai pikotos.
Bija jau tumšs, un, atbalsoties pret stabu, lasīju sen nelasīto Cibu, ar vienu aci vērojot, kā mazie silueti pazūd un parādās kopā ar citiem pagalma bērniem, kuri, šķiet, tur ir vienmēr. Un ikreiz pabrīnos par to, kā vecākiem nav bail tur viņus palaist vienus pašus.
Laiku pa laikam gan pati aizspraužu meitai rāciju aiz jostas un palaižu kopā ar pārējiem. Kad vēl gaišs un kad zinu kompānijas sastāvu un kas viņus pieskata.
Bet, neskatoties uz to, ka pati esmu augusi piedzīvojumu pilnā savvaļā, man ir bail par savējiem.
Iespējams - tieši tāpēc ir bail... |
|