|
Sep. 15th, 2013|12:49 pm |
Lija mājas vīns, skanēja jautras balsis un mūzika. Sīdēju caur bariņiem, cenšoties nepieskarties, neizrauties, neizcelties. Tā nebija mana vieta, kaut piederēja man.
- Ļoti interesanti, paldies - kāda ļoti skaista seja vēl iznira manā priekšā.
Uzsmaidīju, ieliku durvīs atslēgu un aizvēru aiz sevis tās pavisam klusi.
Priekštelpā iegrimu ādas dīvānā, ievilku elpu un nospiedu numuru, kurš rādījās neatbildēts.
- man nebija iemesla Tev zvanīt - teicu - man arī Tevis vienkārši pietrūkst
- saki, vai Iemesls ir vārds vai tomēr uzvārds? - Balss veicāja.
Lai to noskaidrotu, vajadzēja tieši divas stundas...
...un pamazām blīva, blīva sestdienas nakts apskāva mani un ievilka savā stāstā.
Kur basām kājām (jo kurpes bija pazaudētas) naktī gāju uz biroju ar kūku rokā, satiekot vienu cilvēku pēc otra. Katru - ar savu stāstu. Ar jautājumiem un atbildēm.
Kur ir smiekli līdz asarām un asaras caur smiekliem, kur ir apziņa, ka mēs esam ļoti, ļoti jauni, jo uz šīs Planētas būs aizliegts novecot, un būs vien jāpieņemas prātā.
Kur ir secinājumi, ka mēs pamazām zaudēsim prātu, un mūs izglābt kļūs aizvien dārgāk un bezjēdzīgāk.
Kur rodas sajūta, ka mēs dzīvosim tikai tik ilgi, kamēr tas viss šķitīs jēgpilni, piepildīti. Kādam
Kur rodas sajūta, ka mēs visi esam daudz tuvāk nekā domājam. Ne tajā faktā, kur ļaudis randoma ballītē pamostas krustu šķērsu viens pār otru, bet smalkākā, smalkākā, matemātiski neaprēķināmā veidā.
Kur "Tu man patīc" nenozīmē, ka ar šo patikšanu kaut kas ir jādara. |
|