| Nedaudz par Islandes naktsdzīvi |
Jun. 30th, 2013|03:21 pm |
Pa dienu viņas ir precīzas, erudītas, distancētas un tiešas. Viņas nekad nekavē, strādā fokusēti, pievēršot uzmanību detaļām. Ģērbjas atturīgi, kosmētiku nelieto praktiski nemaz.
Vakarā viņas izlaiž matus, pārliek pār tos pār vienu plecu, atklājot kaklu. Uzkrāsojas gaumīgi, pat skaisti, ieliek garus auskarus, kuri aicina ar lūpām mēģināt apturēt trīsuļojošo skaistumu, kas kairinoši pieskaras kakla līnijai.
Tērpi nav atklāti, bet erotiski. Katrs ar stāstu. Ne Cosmo stilā "Es zinu 10 veidus, kā apmierināt vīrieti un esmu gatava TO darīt jebkurā laikā un vietā", bet atklājot konkrētās sievietes stāstu. Un aicina iegrimt šajā noslēpumā.
Viņas dejo. Dejas nav seksuālas. Tā nav izaicinoša mērīšanās, kas pieprasītu D, E izmēru vai citus relišerus.
Tā ir trausla erotika. Tā ir pieskaršanās, saplūšana, nesāpīga atdalīšanās, pieskaršanās nākamajiem. Tā ir cieņa bez robežām, spēja iesaistīt dejā ikvienu vīrieti un sievieti, ar ko saskaras acu skatiens, padejot ar viņu, tverot sajūtas, un tad sadejoties ar blakus esošo pāri. Viegi izšķirties un savienoties. Un ļaujot darīt to citiem. Bez robežu, īpašumtiesību uzstādīšanas.
Tās bija tik trauslas vibrācijas, ka jutos robusta šajā filozofijā.
Kā milzis laumiņu parkā. |
|