|
Jun. 16th, 2013|11:42 pm |
Man skaidri atmiņā ir palikušas vecāku sarunas bērnībā - ko viņi runāja par kaimiņiem, citu bērnu vecākiem, darba kolēģiem politiku, dzīvi. ā, pat to, ka mamma mani mierināja, ka konkrētā skolotāja uz mani "uzēdusies" tāpēc, ka vecmeita.
un, šis viņu viedoklis ietekmēja manu attieksmi, kaut skaidri redzēju, ka viņiem nav taisnība. tas noteica manus spriedumus, rīcību, lēmumus nākamos 20 gadus. Un, iespējams, pat tagad.
Šovakar, kad gāja vaļā garās pismsdarba telefonsarunas, mazie klusi spēlējās man apkārt. Katrs zīmējām savu gleznu. Viņi - sauli un puķes, jūru un bāku.
es - zirnekļu tīklus. smalkus. ar smalku otu.
savienotus. savstarpēji saistītus.
- atceries to draņķīgo nakti? viņš gāja pa lietu. es pārrāpos mašīnā aizmugures sēdeklī. Tu apstājies. Viņš iekāpa un sāka uz tevi kliegt par to ka tu noliki atlūgumu. Ka nekad nedrīkstot padoties un atdot varu. ja izvēlies karjeru, ir jācīnās līdz galam, nevis jāaizbildinās ar nogurumu. es toreiz masēju viņam plecus no aizmugures, lai kaut nedaudz atslābinātu situāciju, un jokoju Koelju stilā, ka nav nepareizo lēmumu, ir tikai ceļš. Viņš kliedza, ka ceļa tev vairs nebūs. būs tikai bedres. Ka atgriešanās nebūs. Un uzticēšanās. Nu lūk, tagad, pēc 5 gadiem sapratu viņa vārdu jēgu. - filozofiski tērgāju
- mammu, kas ir "vara"? - bija bērna jautājums, kad noliku klausuli... |
|