|
Apr. 11th, 2013|11:19 pm |
Šajās dienās sanāca būt divos kursos par konfliktoloģiju.
Pirmais sākās ar īsu ievadu par cilvēka ķermeņa uzbūvi, ūdens kristāliem, pozitīvi lādētu ūdeni un domu spēku, mirušām upēm. Pēc pusotras stundas pie Karnegī citāta es salūzu un evakuējos.
Otrais bija ļoti, ļoti par tēmu.
Tur varētu rakstīt daudz par atziņām, sistēmiskām pieejām, konstelācijām, spoguļneironiem utt., bet man joprojām stāv prātā viens no keisiem, ko analizējām - par 13gadīgu meiteni, kura lietoja narkotikas, pērdevās, aizbēgusi no ģimenēm, internātskolām utt.
Un kad konflikts bija atrisināts, māte viņai vaicāja:
- vai vēlies runāt par tām šausmām, kas ar tevi notika?
- nē - viņa teica
- bet, ja tu to vēlēsies, tu zini, ka es vienmēr būšu atvērta
- meitene klusēja
Un es saprotu viņu pataloģiski labi. es ari klusētu. Un arī klusēju par daudzko. Par sevi un citiem.
Iespējams, nodaru sev pāri, bet ir neskaitāmas lietas, kuras neuzzinās pat nejauši garāmgājēji un tā sauktie svešinieki, kuriem vieglāk esot uzticēties kā saviem tuvākajiem. |
|