|
Jan. 9th, 2013|02:30 pm |
Mana dzīve bija mierīgāka līdz pēcpusdienai, kad gada nogalē kādas 40 min nogaidīju rindā kādā bankā starp pensionāriem, hiperaktīviem mazuļiem un reklāmas prospektiņiem.
Kad pienāca mana kārta celties un iet, pirmais, ko uzzināju, ka esmu zelta klients. Man pienākoties ne tikai bezrindas apkalposana, bet arī personiskais finanšu konsultants un sazin kas vēl. Viņš ar mani sazināšoties.
Viņš ar mani tiešām sazinājās. Daudzas reizes. Un kā likums - vienmēr, kad nevarēju runāt. Tā kā Rīgā vairāk nebiju nekā biju, un decembrim ir tomēr cita intensitāte, mans lūgums - uzzvaniet pirmdien un sarunāsim tikšanos pēcpusdienā nozīmēja, ka viņš man zvanīs trešdien. Zvanīt 10:00 nozīmēja, ka viņš saņemsies piezvanīt 14.
Un kas apbrīnojamākais - vēlme un neatlaidība mani satikt nav zudusi joprojām. Bet zvanīšanas paradumi - arī ne. |
|