|
Jan. 1st, 2013|11:25 am |
Torīt pamodos pirmā, atvēru acis un skatījos dīvainajās tapetēs, mēģinot likt kopā gabalus no nakts siltajām sarunām, smiekliem un spēlēm.
Iegāju virtuvē, kas bija tumša, auksta un nepazīstama. Nekļūdīgi atradu apelsīnu sulu. (mana hipotēze, ka visās svešās virtuvēs pēc visiem svētkiem paliek pāri apelsīnu sula vienai glāzei, piepildījās arī šoreiz.)
Apsēdos pie galda. Tas bija zems, mājas siena tieši piekļāvās ietvei, un tāpēc ikviena mašīna satricināja glāzes un glāzītes, kuras drūzmējās pie izlietnes mazgājamas.
Ar acīm pavadīju kādu padsmitgadnieci, kura slīdēja ar tukšu skatienu, mēģinot noturēt līdzsvaru uz ledus. Viņai tumši sarkanajās, nosalušajās kājās bija minisvārki un tīkliņzeķes. Izskatījās, ka viņa raud - tuša izsmērējusies pa seju, blondie mati saņemti nekārtīgā zirgastē.
- viņa saņēma to, pēc kā gāja - es satrūkos no balss aiz muguras
- bet viņa taču mīl to, pie kā gāja - oponēju
- aiz šāda apģērba neviens vīrietis nespēs saskatīt mīlestību, bet brutāli paņems to, ko viņa piedāvā... |
|