|
Nov. 1st, 2012|11:12 pm |
- kur tu tāda skaista iesi? - meita šorīt mani apturēja koridorā
- uz darbu, dārgā - iedevu buču, aizvēru durvis un prom biju...
Vakara noslēgums bija pārsteigums - mani sagaidīja mūzikas dārdoņa, daudzi skaisti cilvēki, tērpi un rotas, līdz nepazīšanai pārveidotas telpas, kur tik bieži būts! Iespējams, ka manas acis tā bija izslāpušas pēc atšķirīgā, ka prāts meklēja foršus akcentus ļaužu pūļos. Iespējams, palīdzēja tas, ka Modes nedēļas apmeklētāji tiešām vairāk atbilda manai gaumei kā uz mēles esošie frīki.
Starp pauzēm iestājās tas eiforiskais klikšķis, kas, iespējams, rodas no trešās glāzes vīna labā kompānijā. Sarunām raisoties, pažēlojos paziņai, ka netieku galā ar vienu situāciju. Atklāju vārdus un saņēmu labas, praktiskas nianses.
Joprojām domāju, ka nebija pareizi - kaut zem četrām, bet tomēr publiski runāt par klāt neesošu cilvēku. Bet, šķiet, tā ir, ka nereti, tikai atkāpjoties, atzīstot kļūdas un stulbumu, ir iespēja iegūt resursus turpināt ceļu un pārcirst samezglojumus. |
|