|
Oct. 3rd, 2012|12:32 am |
Šovakar pelēkā žaketītē, sēžot pelēkā birojā, klabinot pa pelēku kompi, caur mugurkaulu izskrēja skaudra sajūta, ka mans laiks vairs nav tikai mans. Ka mani jautājumi nav tikai manējie.
Aiztriecu laptopu ciet, un pēc garlaicīgām manipulācijām ar sabrtansportu niknās botās, sporta jakā jau stāvēju uz burukuģa komandtiltiņa ar atvasi pie rokas un skatījāmies bezgalskaistā, neparasti lielā rietošas saules bumbā.
Jo, iespējams, tolerēs klients nenosūtītu tāmi, izpalikušu telefonsarunu par pasaules pārņemšanu, bet bērniem jautājumi par kuģiem, lidmašīnām, gliemežiem un sliekām, molekulām, kausēta zelta un sviesta savienošanas procedūrām rodas šeit un tagad.
Un pieskāriens stūres ratam atšķiras no pieskārena enciklopēdijai.
Un tas ir mirklis pasaules mērogu iezīmēšanai.
Mazajā cilvēkā. |
|