|
Oct. 1st, 2012|02:11 pm |
Sapnī biju nonākusi kādā īpašā vietā - uz mūžīgas jaunības un laimes salas, kur neeksistē laiks, kur cilvēki nenoveco - cik skaisti viņi tur bija pirms simts gadiem, tādi viņi ir joprojām, pat drēbes tās pašas. Visi staigā pa saulainām pļavām tādi laimīgi, laimīgi. Silti, putniņi čivina, jūra šalc.
Tur nonākot tikai tie, kuri patiesi, ar visu savu būtību mīl (tik nez, ko es tur darīju un kāpēc viena klīdu).
/...filmas pārrāvums.../
Kaut kādā veidā man izdevās vienu puisi no tās salas teleportēt uz mūsdienu naksnīgo Rīgu. Tieši tajā 30-to gadu uzvalkā, izskatā utt. Tad mēs braukājām pa galvaspilsētu (precīzāk - pa Miera ielu(!)), viņš ļoti brīnījās par reklāmām, transportu, cilvēku izskatu. Stāstīju visādus praktiskus knifus par mūsdienām.
Sapnis beidzās ar manu teikumu:
- zini, daudz kas Tavā laikā te bija labāk, bet šo lietu Tu spēsi novērtēt. Šis ir prezervatīvs... |
|