|
Aug. 19th, 2012|07:21 pm |
Kuģis lēni tuvojās krastam. Izklaidīgi skatījos uz garām slīdošo pūli. Atsevišķas grupiņas vēroja ūdeņus, saulrietu, viens otru, gaidīja nākamo iekāpšanu, uzņēma alu un sazin vēl ko.
Nolaidu skatienu grīdā, un cauri smadzenēm gluži kā elektrība izšāvās viens attēls - Viņa acis.
- Ja tā ir, varētu uzskatīt, ka šajā nedēļā ar mani būs noticis viss - nodomāju.
Pacēlu galvu un rūpīgi skanēju pūli atpakaļgaitā.
Sastapos ar skatienu. Tiešu un caururbjošu.
Īss skūpsts uz auss.
Neflirtē, lūdzu, - apklusināju viņa zemjostas jokus. - Tu zini, ka parasti izdaru visu, par ko runāju.
Apsēdāmies uz kāpnēm, kuras beidzas tieši likteņupē. Nebijām tikušies kādus piecus gadus, bet tas nebija svarīgi.
- gājputni - norādīju uz kāšiem debesīs
- tās ir kaijas, kuras veido formācijas kā gājputniem, lai izskatītos svarīgas. tā viņas arī jūtas. Kā nekā galvaspilsētas putni. Stilīgas, nozīmīgas un gudras, kuras demonstrē savu kompetenci katrā spārnu vēzienā. Tā viņas arī uztvers paviršs novērotājs, tā viņas sevī jutīsies. Vienmēr.
Sajutu dzirksteles gaisā.
Dusmas. Dusmas esot bezspēcība.
Piecēlos, jo negribēju paildzināt nesatikšanos. Viņš veikli notvēra manas rokas šajā kustībā un satvēra abas aiz muguras. Lai uzsvērtu savu nozīmību, iespējams. Katrā savā kustībā.
- nav dzimis tāds vīrietis, kurš nespētu izdzīvot bez kādas konkrētas sievietes - bija viņa pēdējie vārdi skūpstam uz auss.
Aizgāju neatskatoties. |
|