|
Jul. 31st, 2012|10:04 pm |
Klausījos viena vācu profesoru krāšņas ilustrācijas par sistēmu teorijām.
Viņš esot sēdējis pieturā uz soliņa un vērojis cilvēkus. Un secinājis, ka:
- Ka Latvijā virzienā uz centru cilvēki dodas pa ielas labo pusi. Un virzienā no centra cilvēki arī dodas pa to pašu pusi. Sastopoties šīm divām plūsmām, tās abas vienlaicīgi pāriet ielas kreisajā pusē.
- Līdzīgi sistēmas cilvēki nolasot pat intuitīvi. Piemēram, ja cilvēks iet ielas labajā pusē, viņš ar muguras smadzenēm jūt riteņbraucēju, kurš, aprēķinājis trajektoriju, jau pamazām ieņem kreiso pusi, un kājāmgājējs arī plūstoši pāriet tajā pašā ielas pusē.
- Ka sabiedriskajā transportā šī sistēma pašorganizējas, jo cilvēki vienlaikus izkāpj un iekāpj. Turklāt iekāpšana vienmēr notiek nedaudz ātrāk kā izkāpšana.
- Ka viņš noklausījies kādas krievu sievietes stāstu, cik draudzīgi cilvēki ir Latvijā. Šo stāstu viņa pavadījusi ar tik intensīvu žestikulāciju, ka iesita mazam bērnam pa seju, jo bērns, pakļaujoties noteiktajai sistēmiskajai plūsmai uz trotuāra, bija pagājis tieši viņai zem plaukstas. Pats vainīgs.
Tur vēl bija kaut kas par ķermeņa kontaktu - ja viņa valstī cilvēki cenšas iziet cauri pūlim nepieskaroties, tad te siltums rodoties berzes ceļa, un viņam šķiet, ka visi viens gar otru rīvējas. Visur. |
|