|
Jul. 22nd, 2012|11:17 pm |
Cits teica - tu kritīsi, tu grimsi, slīksi
Pie tevis gāju, satikt nevarēju.
Nāca ziema, rudens, pavasars,
Līdz pati kļuvu es par brīvo vēju.
(radīts agrā tīnībā)
piezvanīja lielā dzīves mīla. Tā, no kura daudzus gadus esmu centusies tikt vaļā. paradoksāli - kādreiz viņš vienmēr zvanīja tieši tad, kad biju pārstājusi par viņu domāt. un pat pārstājusi priecāties, ka nedomāju par viņu.
Tā bija mīlestība, no kuras apmēriem man reiz bija bail, un pat toreiz hormonu plosītās tīņa smadzenes sūtīja signālus, ka kaut kas ir par daudz. Drudzī ir vienalga, kā slimību sauc - par mīlestību, atkarību vai apsēstību. Vai kā savādāk. Tas bija kaut kas neveselīgs.
Kad pazuda atkarība, numurus vairs necentos saglabāt, jo viņš kā klīstošais holandietis mainīja tos. Un arī šoreiz - kaut ekrāns neuzrādīja vārdu, ieslīgu krēslā, atslābināju sāpošos plecus un pazemināju balss tembru sasveicinoties. Iespējams, tā pat nav intuīcija, vienkārši precīzi zemapziņas kalkulators strādā, jūtot vīriešcilvēka matērijas un laika grafikus n-to gadu garumā.
Kādreiz sarunas bija īsas - pārmetumi un sarūgtinājums no manas puses, klausules nosviešana otrā pusē. Tagad - miers un vienaldzība. Daži zobgalīgi jautājumi, sadzīviskas tēmas par laiku, klusām pludmalēm un biznesiem.
Un atvados es... |
|