|
May. 2nd, 2012|10:22 pm |
Satiku savu bērnības dienu draudzenīti. Un satrūkos.
Ne no tā, ka mums ir pagātnē kaut kas nesadalīts, bet gan no tā, cik viņa tagadnē ir līdzīga ... tantei. Nu tādai, kura saplūst un veido fonu sabiedriskajā transportā. Tādai, kurai neder vairs kurais tur izmērs un kura pat vairs nemeklē vidukli.
Ir profesijas, kur tā ir māksla - nekrist acīs, neizlekt, būt caurspīdīgiem, un apskaužu tos, kuriem tas izdodas, bet šis efekts ir kaut kāds savādāks. Viegla nervozitāte, sīkumainība, nepatīkama ziņkārība. Un pustrula vienaldzība no otras puses.
Es nebaidos novecot, tas pat zināmā mērā ir interesanti, bet šī diena parādīja, ka jāmenedžē šis process.
Piemēram, jāsāk gulēt vairāk... |
|