|
Apr. 11th, 2012|01:54 am |
Beidzās vairāku dienu sarunu cikls
Laikam tās man bija smagākās sarunas ever. Sarunas ar nopietniem, publiskiem apvainojumiem, kur pirmo reizi aizdomājos, ka ir tikšanās, kuras vajadzētu un būtu vērts ierakstīt, telefonsarunas, kurām jābūt audiofailā utt.
Nu, komplicēts, protams, ir bijis šis tas manā necilajā CV, bet tik liela atbildība, kad tieši mani lēmumi izšķir sarunas gaitu - nē.
Un...
secināju, ka pēc šiem sparingiem manī nav nekā - ne dusmu, ne aizvainojuma, ne sāpes. Pat ne noguruma. Klusināta jautrība, pašironija un viegls smadzeņu tonuss.
sajutu, ka esmu gatava kaut rīt sēsties pie viena galda atkal, lai vienotos par kaut ko, kaut kardināli pretēju, meklētu satikšanās punktus nākotnē.
Izklausās pēc mazohisma?
Varbūt politiskas prostitūcijas?
Vai vismaz gatavības tai. |
|