|
Mar. 28th, 2012|12:24 am |
papļāpāju ar priekšnieci. Pašu pirmo. Interesanti.
Reti esmu satikusi cilvēkus, ar ko man būtu tik līdzīgi uzskati par dzīvi, darba kvalitāti, hmmm, pat par vīriešiem :). (Par tiem mēs gan vairs nerunājam, kopš netusējam kopā. bet tik un tā :). Strīdējušās par tiem arī nekad nebijām - arī tur valdīja stingra subordinācija.)
Nevaru noliegt viņas ietekmi uz karjeru, un pat dzīvi, jo sāku strādāt ļoooti jauniņa, un pirmos mēnešus katru vakaru, aizverot biroja durvis, izplūdu asarās. Jā, bija arī psihoterors, bet es ne tik necietu viņu, cik savu neprasmi paveikt uzticētās lietas normālā kvalitātē. (Hmmm, aizdomājos, ka man nav ne jausmas, cik daudzi šādi ir raudājuši manis dēļ.)
Šīsdienas saruna manī modināja hipotēzi, ka laikam diži mainīt sevī neko nav iespējams - mēs vienkārši meklējam vidi, kurā esam ar līdzīgi domājošiem, meklējam kādas detaļas otrā cilvēkā, ar kurām identificēties, vai pat veselus tēlus, kuriem līdzināties. Un tas, iespējams, ir veids, kā atrod arī mūs. |
|