| |
[May. 15th, 2014|12:05 am] |
- taksometrs būs pēc piecpadsmit minūtēm - rūpju pilnā balsī atzvanīja dispičere
- es jau piecpadsmit minūtes kavēju - novaidējos un atcēlu pasūtījumu, paralēli spiežot roku kādam kungam uz ielas, kurš mani panāca ātrā solī un pat izņēma austiņas no ausīm, lai uzsāktu sarunu. Plus mēģināju atcerēties, kas viņš ir.
- ko jūs teicāt? - jautāja dispičere.
pateicu kaut ko ļoti skaļi, un kungs aizsteidzās
paķēru pirmo taksīti ielas malā un nosaucu adresi
3 eiro bija iekāpšanas tarifs
- gan jau šis ir no tiem, kuru tūristi nesen piekāva - nodomāju - bet mācību nav guvis
šoferītis uzlika meditācijas mūziku. tieši pie tā gabala pirms kādiem padsmit gadiem mācījos pa stikliem staigāt. kaut kas ir interesants ar šo profesiju pārstāvjiem. iepriekšējais mani uz randiņu aicināja, tad aiziepriekšējais atteicās samaksu ņemt par braucienu.
atgāzos sēdeklī un aizvēru acis, ļaujot celties augšup sen aizmirstām sajūtām
caur puspavērtiem acu plakstiņiem vēroju garām slīdošos kokus un mājas. un skaitītāju
- jā, šādā cenā būtu jābūt iekļautiem arī masāžas pakalpojumiem. bet paldies par mūziku - izkāpjot atvadījos no šoferīša |
|
|
| |
[May. 15th, 2014|04:06 pm] |
šonedēļ esmu nonākusi interesantā kondīcijā - stāvu pie pilna skapja un nezinu, ko lai velk mugurā
Parasti izvēle ir pāris sekunžu jautājums. Lēmumu ietekmē gaisa temperatūra, saules daudzums, noskaņojums un plānotie pasākumi, bet kopumā darbadienas komplektējas viegli.
kas tas ir par efektu? Pārāk daudz drēbju? Pārāk maz? Starpsezona? Traucēta smadzeņu daļa, kura atbild par lēmumu pieņemšanu? |
|
|