| |
[Feb. 17th, 2014|11:08 pm] |
pēc pavisam smalkām pusdienām vietā, kur valstsvīru un uzņēmēju koncentrācija pārsniedz pat Panorāmas ētera blīvumu, iegriezos Rīgas Starptautiskajā autoostā pavadīt draudzeni ceļā.
Nosēdēju 40 minūtes, dzerot tēju, pļāpājot par dzīvi un vērojot vietējo planktonu.
Pa šo laiku palika tik šausmīgi skumji, ka joprojām nespēju atiet.
Gāju ārā, man asaras bira pār acīm.
- meitenīt, es braucu prom, ņemiet, - kāda kundzīte pienāca pie manis. viņai rokā bija etalons ar uzrakstu 24 h |
|
|
| |
[Feb. 17th, 2014|11:32 pm] |
mājupceļā Valdemāra ielas vidū izripoja bērns invalīdu ratiņos. bez kājām. apmēram septiņgadīgs
sabremzēju, viņš lēnām noripoja garām mašīnai.
Tad ceļa vidū neznokurienes uzradās savāds pieaugušais, kurš aizstūma viņu Mākslas akadēmijas virzienā
Sakiet, lūdzu, ka es guļu, ir pilnmēness, un nekas nav pa īstam... |
|
|