| |
[Jan. 30th, 2014|04:05 pm] |
Kad meklēju sēdvietu arēnveidīgajā auditorijā, kura bija bāztin piebāzta ar nopietniem kungiem un kundzēm pelēkos uzvalkos, paklupu pār aizkustinoši izspūruša un izklaidīga kunga garajām kājām un iegāzos krūtīs kādam jauniņam indietim divus krēslus tālāk.
Viņš izmantoja iespēju uzsākt sarunu.
Saruna gāja raiti līdz mirklim, kad uzdevu viņam jautājumu
- vai Jūs esiet šīs universitātes students (Oksfordas)?
- nē, profesors...
Tā nu es sēdēju starp diviem kungiem, no kuriem viens bija atvainojies, bet otrs - apvainojies
Kad pasākums bija ildzis jau 20 minūtes, zālē iepeldēja burvīga jauna meitenīte īsos, īsos baltos svārciņos, miesas krāsas zeķubiksēs, sarkanā jaciņā, gariem, blondiem matiem, baltās vasaras kurpītēs un nosēdās pirmajā rindā.
Pēc pus stundas viņa piecēlās, pārgāja pāri zālei, nosēdās pretējā pusē augšējā rindā
Pēc tam viņa piemeklēja citu vietu.
neskatoties uz burvīgo kontrastu starp viņu, vētrām, negaisu ārā, drūmajām sejām un vīriešu pārsvaru telpā, monotonām balsīm tribīnē, neredzēju nevienu galvu, kura pavadītu viņas klejojumus ar skatienu. Visi bija iegrimuši Saturā.
cik interesanti - viņas koķetā plivināšanās ārpus konteksta, vietas un uzmanības meklējumi atgādināja mani pašu
citās situācijās...
kādreiz... |
|
|