| Mana atskaite |
[Dec. 27th, 2013|01:09 pm] |
Ziemassvētki kā svētki ir palikuši pavisam vienkārši:
- kopš mājās nav eglītes ar birstošām skujām, bet eglīte ir zīmējums uz sienas, pie kuras ar skoču ir pielipināta gaismu virtene. Tas bija aizraujoši kluss un skaists vakars, kad bērni zīmēja. Neiejaucos nekur. Un rezultāts patīkami pārsteidza visus.
- kopš esmu sapratusi, ka bērniem mīļakās piparkūkas ir nevis ģeometriski precīzas zvaigznītes vai rūķi, bet gan atgriezumi, kuri pēc izcepšanas kļūst gan par ceļiem, gan skrienošām lapsām, gan jūras ežiem, vairs neiespringstu uz formām. Tagad mīkla tiek izrullēta plāna, plāna, tad sadalīta neregulāras formas laukumos un cepta 7 minūtes.
- kopš esmu sapratusi, ka svētkos visi ēd ļoti maz, (jo patiesībā ēd ļoti daudz, ja saskaita ciemošanos apjomu), tāpēc svarīgs nav galdu smagums, bet dažādība. Mazas porcijas ar interesantām lietām. Tur laikam arī slēpjas latviešu deviņu ēdienu filozofija
- kopš sapratu, ka dāvanu vajag vienu. tikai vienu. katram. bet svarīgu. Tādu, kas aizrauj un nodarbina visu vakaru un vēlams vēl pāris vakarus pēc tam.
- un sarunas ar radiem palikušas mazāk gruzonīgas, jo kopējais apcerējuma fons ir tāds, ka ir vērts viņus paklausīties, jo tik un tā tūlīt katrs turpināsim savu ceļu. |
|
|